Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-75/869040
----
Hanna negribīgi atver acis, jo degunā iecērtas kārdinoša kafijas smarža.
-Labrīt. - Reiņa roka ievijas meitenes matos, pievilkdama viņas seju tuvāk viņējai. Abu lūpas vienojas karstā rīta skūpstā, liekot no jauna caur Hannas ķermenim iztraukties tūkstošiem lidojošu tauriņu.
Reinis noliek meitenes priekšā nelielu galdiņu, uz kura novietots viss, kas būtu nepieciešams pilnvērtīgām brokastīm. Hanna uzliek uz šķīvja šokolādes pankūku, kas pildīta ar svaigiem augļiem un ogām, un pārlej ar šokolādes mērci.
-Gribēju tev pateikties par pagājušo nakti. Tik labi es sen nebiju juties. - Reinis saka, maigi noglāstīdams Hannas roku. Meitene piesarkst, atcerēdamās visu, ko abi bija darījuši. Viņa un Alana brālis – tik grēcīga, bet tajā pašā laikā nevainojama savienība.
Tikai viņi divi vien, nekurienes vidū, meža ielokā, nelielā būdiņā un virs galvas zvaigžņotas debesis. Hanna nekad savā mūžā nebija jutusies tik laimīga...
-Es varētu teikt to pašu tev. - Meitene atbild, veltot Reinim smaidu.
Tad viņas smaids noplok un seja manāmi nobāl. Nekas, ko viņi dara nav pareizi. Tā ir visīstākā nodevība jeb duncis, kas ietriekts tieši Alana naivajā sirdī. Hanna burtiski redz, kā puisis viņas priekšā noasiņo, veltot savu pēdējo naidpilno un tajā pašā laikā lūdzošo skatienu.
-Viss kārtībā? - Reinis vaicā brīdī, kad meitene noliek šķīvi un galda un satver rokās karsti kūpošo kafijas tasi. Malks stiprā, rūgtā dzēriena varbūt liks viņai nolaisties atpakaļ uz zemes.
-Mums tas jāpasaka Alanam. Es negribu viņu maldināt un sāpināt vēl vairāk. Tas nav pareizi. - Viņa skaļi pauž savu pārliecību un Reinis tikai pacietīgi pamāj ar galvu.
Jo vairāk Hanna par to domā, jo sliktāk kļūst. Viņa nemūžam nespētu ko tādu atklāt "savam" puisim. Kā gan viņa spētu palūkoties Alana acīs un teikt, ka jau vairākas reizes ir pārgulējusi ar viņa miesīgo brāli? Kā gan Hanna paskaidrotu, ka Reinis viņai liek justies pavisam citādāk, neraugoties uz to, ka esot kopā ar Alanu, viņai nekad nekā nav trūcis.
Taču Alans Hannas acīs allaž paliks tikai labākā drauga līmenī. Viņa nespēj iedomāties, ka jebkad varētu ar viņu apprecēties vai ko tamlīdzīgu.
-Ei, Hanna... - Reiņa pirksti slīd pāri meitenes zodam un viņa uzreiz attopas, - Tu nemaz nedzirdēji, ko teicu. - Viņš mīļi norāj Hannu.
-Atvaino. - Tas ir viss, ko viņa spēj pateikt. Viņa ir gatava sev iesist ar dūri pa seju, ja vien tādā veidā varētu panākt, ka viņa iemīlas Alanā, nevis viņa vecākajā brālī.
-Ļauj laikam ritēt un viss nokārtosies. Tev nav tas jāpasaka ne šodien, ne rīt. Alans, protams, ir mans brālis, bet arī viņš ne vienmēr ir rīkojies tik pareizi un godprātīgi. Reiz viņš sev piesavinājās meiteni, ar ko es satikos. - Vīrietis stāsta un Hanna netic gandrīz nevienam viņa vārdam.
Viņa ar Alanu ir kopā pavadījusi jau pietiekami ilgu laiku, lai spētu atšķirt un ieraudzīt viņa sliktās šķautnes.
-Tev vajag svaigu gaisu...un varbūt vēl vairāk manas mīlestības. - Reiņa raupjā roka slīd augšup pa Hannas kāju un viņa nejauši izlej pusi kafijas uz baltajiem palagiem.
Tiklīdz Hanna aizver acis, viņas domas vairs neuzkavējas pie Alana, bet gan katra maņa šķiet simts reizes jūtīgāka. Reinis turpina meiteni glāstīt un skūpstīt, līdz viņa pilnībā zaudē realitātes izjūtu.
***
Alanam blakus kāds sagrozās un viņš apķer ar segu apsegto stāvu, domādams, ka Hanna ir pārradusies vakar naktī un nemanāmi ierāpusies gultā. Tomēr stāva aprises šķiet citādākas...viņš jau pietiekami labi pārzina Hannas ķermeni, lai saprastu, ka tā nemaz nav viņa...
Puisis norauj segu un atklāj, ka blakus guļ kāda korpulenta blondīne ar kosmētikas izsmērētu seju. Šoka iespaidā, Alans izgrūž meiteni no vienvietīgās gultas un tā ar skaļu blīkšķi piezemējas uz grīdas. Visapkārt mētājas tukšas stipro dzērienu pudeles.
Puiša mute ir izkaltusi kā tuksnesis un reibonis uzreiz steidz atgādināt par pagājušās nakts izpriecu sekām. Sasodītais Niks!
Alans nikni pielec kājās, ignorēdams nelabumu, kas palēnām kāpj augšā pa barības vadu un no visa spēka triec savu spilvenu pret Nika seju. Viņš izdveš tikai vāru murdoņu un pagriežas uz otriem sāniem.
Viņš cenšas pamodināt to nezināmo meiteni, kas nepakustas pat tad, kad puisis to no visa spēka purina.
Alans ļauj drebošajām rokām traukties cauri matiem un cenšas izdomāt kādu risinājumu.
Sasodīts!
Ja vien viņš atcerētos, kas vakarnakt notika pēc tam, kad viņš tik ietiepīgi bija teicis Nikam, ka nedosies pie meitenēm. Kādā veidā tas tomēr bija noticis?!
Tad viņš paķer uz galda stāvošo ūdens pudeli un ilgi nedomājot, uzlej tās saturu gulošajai blondīnei tieši uz sejas. Viņa atver apsārtušās acis un izskatās tikpat pārsteigta, cik Alans.
Lieki piebilst, ka viņai mugurā ir vien trūcīga apakšveļa.
-Tev tūlīt pat jāvācas prom... - Alans čukst, baidīdamies, ka tūdaļa varētu atgriezties Hanna un pieķert viņu šādā situācijā.
Meitene tikai samirkšķina acis un, šķiet, arī vēl aizvien atrodas citā galaktikā.
-Tu nedzirdi, ko es tev saku? VĀCIES. PROM. - Alans jau skaļāk atkārto vārdus, vēlēdamies, kaut viņa būtu mazāka un vieglāka...
Viņa atver muti un jau vēlas kaut ko teikt, kad atsprāgst vaļā istabiņas durvis.
Alana skatiens sastopas ar viņas skatienu.
Un tad kuņģa saturs izlaužas tieši uz grīdas pie viņas kājām.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-77/869206
ĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒ