local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //620

68 0

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-61/866195

----

Hanna kādu laiku stāv ielas pretējā pusē un uzlūko graustu, nespēdama saņemties spert soļus, lai pārietu pāri ielai. Viņa sažņaud rokas dūrēs un tad no jauna tās atlaiž.
Meitene nekad nebija dzīvē balsojusi uz lielceļa un tas bija pretīgākais, ko viņai jebkad bija nācies darīt. Viņa, tērpusies, piedauzīgā apģērbā lūdzās, lai kāds viņu ielaiž mašīnā un atved atpakaļ. Par laimi, apstājās gados jauna sieviete, kas ar skumju, bet tajā pašā laikā ieinteresētu un pat piesardzīgu skatienu nopētīja Hannu no galvas līdz kājām.


Visu ceļu līdz Rīgai sieviete nebija bildusi ne vārda, bet neērto klusumu kliedēja gan lietus lāses, kas sitās vējstiklā, gan arī radio, kas centās padarīt klātesošo noskaņojumu kaut kripatiņu labāku. Brauciena laikā Hanna vairākkārtīgi bija centusies atvērt muti un bilst kaut nieka vārdiņu, kas varētu vedināt uz sarunu, tomēr mute šķita kā pielieta ar betonu un viņa nespēja bilst nevienu frāzi.


Kad sieviete bija apstājusies vajadzīgajā vietā, meitene pagriezās pret viņu, bet vadītājas skatiens bija piekalts tikai stūrei un viņa lūkojās uz saviem koši sarkanajiem nagiem, izvairīdamās no Hannas ciešā skatiena. Tajā mirklī viņa būtu lūgusi, lai svešā sieviete ved viņu jebkur tikai prom no šīs elles, kurā pati iepinusies. Viņai jau gandrīz sanāca dabūt vienu vienīgu vārdu pār lūpām, bet tad Hanna pārdomāja.


Viņa nevēlas kādam uzbāzties un lūgt palīdzību. Meitene vienkārši pateicās par braucienu un kāpjot ārā vēl dzirdēja, kā svešiniece tik tikko ar lūpām izdveš divus vārdus – "Man žēl".
Hanna ļāva rokai aiztaisīt mašīnas durvis un tā uzreiz aizbrauca. Viņa nolūkojās mašīnas sarkanajos lukturos tik ilgi un palika uz ielas stāvam. "Man žēl" vēl ilgu laiku atbalsojās viņas galvā. Žēl par ko? Par nepateiktajiem vārdiem un neuzsāktajām sarunām vai žēl par Hannas izskatu un darbu, ko viņa dara (patiesībā nedara).


Par spīti lietum, meitene izvilka no jakas kabatas cigareti un to aizdedza, ļaujot dūmiem ieplūst plaušās un atslābt ķermenim.
Un te nu viņa atkal ir. Meitenē mutuļo dusmas tik ļoti, ka viņa būtu gatava nožmiegt Loretu par tādu nekaunīgu rīcību. Un tomēr... ja viņa parādīs pārāk bravūrīgu attieksmi, Loreta viņu izmetīs uz ielas un tad Hannai nebūs pat vairs tas necilais grausts un vieta, kur pārnakšņot.
Hanna nodzēš izsmēķi pret ķieģeļu mājas sienas un aizmet to aiz muguras. Tad viņa sabāž rokas kabatā un pēc iespējas nepiespiestāk dodas pāri ielai.


Atverot durvis, sejā iesitas cigarešu dūmi, bet ausis sasniedz skaļa balsu murdoņa. Loreta un Aņa ir iekārtojušās uz grīdas un skaita naudu.
-Čau. - Hanna mundri saka, kaut gan vēlētos no visas sirds pateikt, ko domā par "draudzeni".
-O, čau! Tu jau tik ātri atpakaļ? - Loreta paceļ acis un aši savāc naudu, lai Hanna nevarētu izskaitīt, cik tur ir. Viņa redzēja tikai pāris papīra banknotes un tām bija neliela nominālā vērtība.
-Jā. - Viņa saka, piesēzdama uz matrača, - Tikai kāpēc tu man nepateici, kas tieši tas ir par darbu? - Viņa vēlas zināt.


Aņa mazliet smīkņā, bet šoreiz viņai vienalga par to otru padauzu.
-Vai tad tu pati nesaprati? - Loreta atvaicā, aizkūpinot kārtējo cigareti. Hanna pamana, ka viņas matraci caurdur cigarešu nospiedumi un visapkārt mētājas izsmēķi un tukšas pudeles.
-Es nedomāju, ka tu... - Hanna vēlas meklēt pareizo vārdu, bet jau atkal vārdi ķeras aiz mēles un viņa sajūtas pagalam muļķīgi.


-Cerams, ka viņš vismaz samaksāja tev kā nākas! - Loreta saka, uzlūkodama viņu cauri dūmu mutulim, kas griežas visapkārt.
Tad viņa pieceļas un aizbildinās, ka uz mirklīti jāizskrien ārā. Hanna mazliet atslābst, jo viņai nav jāatbild uz muļķīgiem jautājumiem un kad Loreta nerēgojas acu priekšā, mazinās arī vēlme viņai sadot pa seju.


-Tu nepārgulēji ar to veci. - Aņas balss pēkšņi piepilda mazo telpu. Hanna uzmet acis neliela auguma sievietei ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem un platām, brūnām acīm.
-Beidz muldēt. - Hanna izgrūž, patiešām nevēloties iesaistīties bezjēdzīgākajā sarunā viņas mūžā.
-Es taču redzu pēc tavas izturēšanās. Tevī nav nožēlas vai sāpju, tikai dusmas. - Viņa turpina vāvuļot neticami precīzi.


-Vai tu būtu gaišreģe? - Hanna ironiski atvaicā.
-Tu arī būtu, ja savu ķermeni pārdotu 10 gadus. - Aņa atbild un balsī jaušas riebums gan pret sevi, gan Hannu.
Viņas klusē. Hanna paķer kādu pustukšu pudeli un sāk dzert tās saturu.
-Es neteikšu Loretai. - Aņa ierunājas.


-Man vienalga. - Hanna izgrūž. Viņu sāk kaitināt šī viszinoša prostitūta.
-Viņa tevi uzreiz padzīs. Viņa necieš, ja kaut kas nenotiek pēc viņas prāta. - Meitene apliecina Hannas bažas un iespiež viņas plaukstā 20 eiro banknoti ar piebildi, ka Hanna vēlāk šo parādu atdos.
Viņa pēta saburzīto naudas zīmi un acīs sariešas negaidītas asaras. Kāpēc, lai kāds viņai palīdzētu...
-Es negribu sevi pārdot tādā veidā. - Hanna izgrūž aizlauztā balsī.


-Diemžēl tev nav izvēles tāpat kā man. - Aņa skumji novelk un tad paskatās uz saviem novalkātajiem apaviem, - Tas ir vienīgais veids, kā kaut nedaudz izdzīvot. Pretīgi, es zinu, bet ar laiku pie visa pierod un tu paliec nejūtīgs. - Viņa saka.
-Pie tāda darba nevar pierast. - Hanna stūrgalvīgi turpina atkārtot, vēloties noticēt pati saviem vārdiem.


-Var. Tad, kad tev nebūs, ko ēst vai tu būsi teju nosalusi līdz kaulam, tu darīsi jebko, lai tikai izdzīvotu, pat, ja tavas smadzenes gribēs nomirt, nevis pārdoties kādam preteklim. Ķermenis ir ieprogrammēts, lai izdzīvotu. - Viņa saka un Hanna pamana, kā meitene teju neredzami notrauš vienu vienīgu asaru, kas norit pār viņas vaigu.
-Ir taču vēl iespējas! - Hanna cenšas runāt pozitīvi.


-Man arī tā šķita Bet tad, kad tu centies iegūt normālu darbu un visi tevi atraida, tad tu nonāc pie paša bezdibeņa un tajā vienkārši ievelies. - Viņa atbild.
Jau atkal klusums.
Loreta aizcērt ārdurvis un nosēžas tajā pašā vietā, kur pirms mirkļa.
-Kas jauns? - Viņas skatiens klaiņo no Aņas pie Hannas.
***


Viņš pakasa rugājiem klāto zodu un pieliek pie acīm tālskati. Ieskatoties ciešāk, var redzēt, ka miteklī ir iedegtas pāris sveces un tajā atrodas trīs silueti.
Apkārt nav nevienas pašas dzīvas dvēseles un pilsētas pamazām grimst tumsā. Tādā pašā, kur tās trīs meitenes.
Viņš tikai pasmīn. Nekad nebūtu cerējis, ka atkal šis notikums savedīs abus kopā.
Gandrīz vai neprāts.
Tālskatis nolaižas uz krūtīm un viņš nolemj vēl pagaidīt un pavērot.
Viens kļūmīgs solis un viņa būs viņam rokās. Gluži kā lamatās notverta pele.

----

Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-63/866894

68 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000