Tāds sjumjš noskaņojums un tā radās skumji vārdi.Lai labi lasās.
Zaudējums...
Gadās arī tā reizēm
Ka mīlestība dzīvi atņem
Bet kur un kad
Nevienam mums to nezināt
Sākumā viņa ka mazs bērns
Nevainīgām acīm,skaidrām kā debesis
Nepazīstot sirdī sāpes,kur tās viņu novedīs
Gāja stundas,pagāja mēneši un gadi
Jo dienas tuvāk,tuvāk tiekoties ar nāvi
Atradusi savu pirmo mīlestību
Pilna laime,prieks un ar cerību
Ka tā nekad nebeigsies
Viss bija labi līdz vienam brīdim
Ko nedrīkstēja redzēt viņas acīm
Viņas sirds kliedza,pazuda sapņi
Spēks un izturība vēl bija
Tikai par maz,par maz viņas griba
Atzīšanās par nāvi un tie vārdi
Kurus solīja,bet nekā
Sāpes un bailes pa visu ķermeni
Kā nevainīgam eņģelim kam salauzti spārni
Domās viņu ienīda,kaut sākuma nespēja
Jo dziļi sirdī viņa viņu mīlēja
Gadās arī tā reizēm
Ka mīlestība dzīvi atņem
Bet kur un kad
Nevienam mums to nezināt
Tomēr viņu nogalināja
Un lai Dievs piedod,ka viņu sirdī ielaida
Novilka gredzenu un meta to zemē stipri
Nezināja ka tas maksas visu ar indi
Vēršoties pie ģimenes pēc palīdzības
Nonākot pie kārtējas nodevības
Tiesa tagad lems viņas turpmāko dzīvi
Kaut viņas domas,atvadīties un justies brivi
Tāpat jau viss ir par vēlu
Un ja kāds to nezināja
Viņa vēl zaudēja savu bērnu.