Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #66
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #671
Spoki un gari man neliek mieru jau no 9 gadu vecuma. Es esmu ticis skrāpēts, dedzināts, raustīts un tas ir apsēdis manus draugus vairākas reizes.
Mans draugs palūdza vai nevaru palikt pie viņa pa nakti, jo viņš negrib palikt viens pats mājās. Es pamodos nakts vidū un uz mana telefona displeja bija fotogrāfija ar mums abiem šajā naktī iemigušiem.
Vakardienas naktī es izgāju ārā, lai uzpīpētu un, kad atgriezos iekša, es dzirdēju kā durvis pašas no sevis aizslēdzās. Es tobrīd mājās biju viens pats.
Pagājušajā gadā mans draugs veica pašnāvību. Trīs dienas pēc viņa nāves, viņā mamma saņēma balss ziņu no viņa sakām, ka viņš mīl viņu.
Es saņēmu sms ar pievienot fotogrāfiju. Kad es apskatījos fotogrāfiju, esieraudzīju pats sevi, skatamies tieši tādā pozā kā šobrīd uz manu telefonu.
Pagājušajā naktī man bija murgs, kurā klauna figūriņa no istabas otras puses mani nogalina. Kad pamodos manas istabas durvis bija vaļā un klauns bija pazudis.
Espamodos ap pus četriem no rīta un sadzirdēju kā apakšējā stāvā kāds spēlē klavieres. Man nepieder klavieres un es dzīvoju viens.
Es bieži dzirdu jocīgus trokšņus nākam no maniem bēniņiem. Es tos dzirdu tikai tieši virs manas istabas. Mamma saka, ka tās ir žurkas, taču es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka žurku soļi neskan pēc zābakiem.