Kimberliiiiii is back. Iepriekšējais stāsts nerakstās. Tad nu rakstīšu to, ko iecerēju iepriekš. Bet šī ir uzlabota versija, ceru, ka Jums patiks.
Kimberliiiiii is back. Iepriekšējais stāsts nerakstās. Tad nu rakstīšu to, ko iecerēju iepriekš. Bet šī ir uzlabota versija, ceru, ka Jums patiks.
-Vai tu esi gatava?-
-Nē. Es nekad nebūšu gatava.-
Apmēram tādas bija visas šodienas sarunas, ar ikvienu, ar ko es centos runāt. Vai, precīzāk sakot, ar tiem, kas centās ar mani runāt. Es jutos tukšāka, kā jebkad. Stāvēju pie spoguļa, tērpta melnās drēbēs, negulētu nakšu nomocīta, un centos izskatīties kaut cik labāk, jo šodien bija pēdējā diena, kad es redzēšu savu labāko draugu. Es gan neticēju aizkapa dzīvei, bet ciešā draudzība lika man vismaz ticēt, ka Vess gribētu, lai es viņa bērēs izskatos skaisti. Daļa manis nebeidza atgādināt, ka Vess ir miris, un nav tam nozīmes. Bet otra daļa, kurai piekāpos, lika man uzvilkt glītākās, melnākās drānas, kuras man bija.
Vajadzēja saņemties. Es aizgriezos no spoguļa un uzmetu skatienu gultai. Tur stāvēja nelielais daudzums mantu, ko es gribēju ņemt līdzi uz bērēm. Tā bija Vesa un manis bērnības fotogrāfija, šķiltavas, paciņa dārgāko cigarešu, un manas mašīnas atslēgas. Jau grasījos tās paņemt, kad ārā skaļi nogranda pērkons, un istaba izgaismojās koši balta. Sāka gāzt lietus, kas skaļi bangoja pret palodzi, radot neizturamu troksni, un es aizmiedzu acis.
Tieši šādā dienā viņš nomira. Vai tiešām šodien nevarēja spīdēt saule? Kāpēc tam vajadzēja man atgādināt par notikušo? Es jutos vainīga. Mani šodien vajadzēja guldīt zemē, nevis viņu. Man vajadzēja būt mirušai. Vai vismaz cietumā, jo pie negadījuma biju vainīga es.
Apliku rokas sev apkārt, iekodu lūpā, kas drebēja, un centos savaldīt elpošanu. Dzirdēju, kā atveras istabas durvis, taču nespēju pagriezties.- Mikaela,- mātes balss līdzjūtīgi sacīja,- Ir laiks.
Ir laiks. Man galvā atbalsojās. Ir laiks man atvadīties no Vesa. Es to nespēju. Es to negribu.
Paņēmu mantas rokās, piespiedu tās pie krūtīm, un, neskatoties, paspraucos garām mammai, nejauši uzdurdamās savam puisim Danielam. Viņš nejautājot piespieda mani sev cieši klāt, un ar plaukstu glāstīja muguru. Es paslēpu seju viņam pie krūtīm.- Iesim,- Daniels mierinoši sacīja. Es papurināju galvu.- Zinu, ka tu negribi, bet ceremonija negaidīs.- viņš bija sāpīgi tiešs. Es pamāju, un atrāvos no viņa mierinošās smaržas.- Iesim,- viņš vēlreiz aicināja, saņemdams manu roku savā.
Daniels, šķiet, vienīgais mani saprata. Viņš neteica, ka viss būs labi. Viņš neteica, ka Vess negribētu mani tādu redzēt, vai Vess būtu vīlies. Daniels bija ģērbies tajās pašās drēbēs, kurās viņi ar Vesu allaž ģērbās kā dvīņi, un šis sentimentālais nieciņš man lika pasmaidīt. Šis ieradums abiem nēsāt tās pašas drēbes, nāca komplektā ar neskaitāmām atmiņām. – Es braukšu pie stūres,- Daniels sacīja un mēs nokāpām lejup pa trepēm. Pamāju ar galvu. Nebiju droša, vai varēšu sēsties pie stūres. Nebiju droša, vai nenositīšos.
Kaut kā mēs tikām līdz mašīnai. Es nepatīkami saraucu seju, jūtot cigarešu smaku. Taču tas bija mazākais, kas mani kaitināja. Pati vien te biju pavadījusi ik vakaru, skatoties manas un Vesa bildes. Atceroties visus piedzīvojumus. Kaut kur krūtīs mana sirds iepukstējās straujāk, atgādinot, ka esmu dzīva.
Daniels apsēdās pie stūres, un piekārtoja krēslu, lai pielāgotu to savam garajam augumam. Viņa acīs, droši vien, tāpat kā manās, bija tukšums. Mašīnas motors ierūcās, un Daniels sāka braukt. Apstājies pie pirmā luksafora, viņš ieslēdza magnetolu, pa kuru no pirmajiem meldiņa trokšņiem, es atpazinu dziesmu, un sapratu, kāpēc Daniels tā izdarīja.
-All the small things,- es sacīju un pasmaidīju. Daniels uzmeta man īsu skatienu un žilbinoši pasmaidīju,- Tā bija Vesa dziesma,- es jutu, kā piesakrstu un novērsos pa logu, aiz kura lēni slīdēja mūsu pilsētas aina. Dažas krāsainas viensētas, vietējā skola un viena ēku rinda, kurā atradās visi pilsētiņas veikali. Dziesmai skanot, man lūpas kustējās līdzi, un ik vietai es atminējos kādu atmiņu.
Daniels uzlika dziesmu vēlreiz, un šoreiz mēs to dziedājām abi kopā. Abiem bija asaras acīs, taču tā mēs spējām tikt galā ar situāciju. Tas gan bija muļķīgi, bet te gan varu teikt. Tieši to Vess vēlētos.
-Te tā ir..- Daniels skumji piebilda, ļaujot mašīnas riteņiem apstāties pie pilsētas kapiem. Es nodūru galvu zemē, un piespiedu bildi pie sirds.- Polīna..- viņš sacīja, bet es papurināju galvu,- Varbūt..
-Nē, nē,- es neļāvu sev pārdomāt,- Iesim. Es gribu viņu redzēt.- es centos izklausīties stipra. Bet, taisnību sakot, šie vārdi man graizīja iekšas. Es negribēju redzēt Vesu gulošu un bez dzīvības. Daniels grasījās, ko teikt, bet es žigli atrāvu mašīnas durvis un izkāpu laukā lietū, kas lija tik stipri, ka nācās samiegt acis.
Mēs sadevāmies rokā, un izgājām cauri biedējoša paskata bleķa vārtiem, aiz kuriem pavērās milzīgs placis ar vismaz simttrīsdesmit kapa vietām. Simtu trīsdesmit līķiem zem zemes. Es nodrebinājos un pieglaudos ciešāk Danielam. Viņš paberzēja man delmus. Negribot, es atskārtu, ka intuitīvi meklēju Vesa kapakmeni, ko nebija grūti pamanīt. Tam priekšā jau bija bedre.
-Nē, ne tur,- Daniels mani atturēja,- Vispirms uz kapliču,- viņa balss aizlūza. Es pieglaudos draugam klāt un šoreiz ļāvu sev izraudāties. Mēs abi izmirkām lietū, bet tam nebija nozīmes. Nezinu, cik ilgi es tā stāvēju, kad mani apskāva vēl kādas rokas. Šoreiz tā nebija mamma.
-Ir.. laiks..- Vesa mamma Tesa sacīja. Sievietes acis bija aiztūkušas un no tām gāzās asaru strūkliņas. Sarkanie mati sievietei bija sapīti cilpā uz kakla. Parasti skaistā sieviete bija sagrauta.- Nāc, mīļumiņ. Daniel, tu arī,- viņa mūs abus satvēra aiz rokām,- Ir laiks..- viņa iekunkstējās. Es uzmetu skatienu Danielam.
-Ir laiks,- Daniels piekrita. Pēkšņi Tesa apstājās un uzmeta man skatienu.- Kas noticis?
-Es aizmirsu..- viņa nošņaukājās un no kabatas kaut ko izvilka,- Šodien iegāju viņa istabā, un atradu šo te..- viņa pasniedza man,- Tas ir tev un Danielam.. Nezinu, kas tas ir, bet.. viņš to atstāja jums..
Es kautrīgi paņēmu aploksni rokās. “Ja manis vairs nav”, bija rakstīts uz tās. Es palūkojos te uz konvertu, te uz Danielu, nezinādama, kā rīkoties.- Daniel..
-Pēc ceremonijas,- viņš sacīja, un satvēris mani aiz rokas, Tesa no otras, ieveda mani telpā, kuru rotāja milzīgas, iedegtas lampas, un pašā telpas vidū bija zārks, kurā gulēja mans labākais draugs, sakrustotām rokām un aizvērtām acīm. Es izrāvos no abu rokām, un nometos pie zārka uz ceļiem.
-Vess..- es iesmilkstējos un pieskāros viņa aukstajai sejai.- Vess.. Piedod man..- es iešņukstējos, un ar rokām iekrampējos zārka sienā.- Kāpēc tu atstāji stulbu vēstuli.. ja man tevi vajag te..- es raudot sacīju. Mani kāds centās noraut nost, taču es neļāvos.
-Mīļā,- mamma noliecās man blakus,- Vess ir debesīs.. viņa vairs nav..
-Aizveries,- es zvērīgi viņai uzkliedzu, nespēdama beigt raudāt.- Viņš tikai guļ.. Varbūt tas viss ir pārpratums..
-Mikaela,- Daniels uzlika roku man uz pleca,- Nāc ar mani,- Daniels paaicināja. Es krampjaini ievilku gasu, un šoreiz ļāvu viņam mani aizvest atpakaļ uz mašīnu, kur puisis mani iesēdināja, ieslēdza mūziku, un, zinot, ka es fiziski neizturēšu Vesa apraudāšanu, atstāja mani vienu, pirms tam atstādams man telefonu, lai es piezvanu, kad vēlos tikt. Teicu, ka tad, kad viņu guldīs. Ne ātrāk. . Es noslaucīju asaras un atritināju Vesa vēstuli.
Žigli pārskrēju ar acīm pāri rakstītajam un pieliku plaukstu pie mutes, lai apslāpētu asaras, līdz nonācu līdz pēdējai rindiņai.
Šis viss jau ir tikai muļķīgs savārstījums. Diez vai to kāds maz atradīs. Diez vai es gribu, lai kāds to atrod. Bet Dievs, stāvi man klāt, kad saku šos vārdus, es esmu iemīlējies savā labākajā draudzenē. Es zinu, ka viņa ir kopā ar Danielu. Es zinu, ka viņš par viņu parūpēsies. Bet es vēlos, lai viņa zina. Es vēlos, lai viņa dzird, ka es viņu ļoti mīlu, un gribu, lai viņa ir laimīga. Es zinu, ka spētu darīt viņu laimīgu, bet redzu, ka to jau dara mans pusbrālis. Neko vairāk es nevēlos.
Ja nu tomēr šo kāds atrod, piemēram, mana mamma, kurai dikti patīk tīrība, un dažreiz ielīst manās mantās, kad būšu koledžā, nododiet Mikaelai, ka es vēlējos viņu apprecēt. Ka es viņu mīlēju, un biju pārāk gļēvs, lai pateiktu to acīs. Bet es zinu, Daniels viņu darīs laimīgu. Es zinu.
-Muļķis,- es izmocīju un piespiedu lapu pie krūtīm,- Es arī tevi mīlēju..- samiedzu acis, ļaujot asarām izspraukties cauri skropstām.- Es tev arī ko apsolīšu.. es turpināšu nest tavu atmiņu pasaulē.- es skaļi sacīju. Un tad ko atskārtu. Kamēr es eksistēšu, eksistēs arī Vess.
Es varu turpināt viņa dzīvi.