local-stats-pixel fb-conv-api

Pelni mūsu rokās. 17.2

48 0

-Tagad ir mana kārta, - pēkšņi Adrians rupji iejaucās mums pa vidu, bez liekām ceremonijām pagrūžot manu partneri un likdams tam pastreipuļot krietnu gabalu tālāk. Viesi uzreiz pamanīja notiekošo un mums tika pievērsti vairāki ieinteresēti skatieni.

-Ko tu dari? – nikni čukstēju, cenzdamās neizraisīt vēl lielāku jezgu, taču sapratu, ka tas daudz nelīdzēs un mani pūliņi saglabāt mieru ir velti.

Uzreiz atvainojos vīrietim, kurš bija atguvies no trieciena, taču aizvainojums bija redzams arī viņa sejā. Cerēju, ka viņš neatbildēs Adriana muļķīgajam izlēcienam, kas, par laimi, notika. Vīrietis aši pameta zāli, liekot apkārtējiem nolūkoties pakaļ, taču Adriana sejā nebija ne kripatiņas nožēlas. Nikni paraudzījos uz viņu, taču vīrietis to pilnībā ignorēja.

-Tieši to gribēju jautāt tev, Izabella, - viņš pievērsās man, taču balss tonis bija ass. Tajā bija jaušams aizkaitinājums, kas skaidri izskanēja teiktajā. Viņš stingri sagrāba manu plaukstas locītavu, līdz jutu smeldzīgas sāpes, kas caurstrāvoja roku. Jau zināju, ka vēlāk mani sagaidīs zilums.

-Man sāp, – caur zobiem izgrūdu, mēģinādama izrauties no stingrā tvēriena.– Es neesmu tavs īpašums, ko vari raustīt pēc sirds patikas!

Tvēriens pakāpeniski samazinājās, taču viņš mani neatlaida. Plūstošā mūzika turpināja piepildīt zāli, un arī apkārtējie vairs neraudzījās mūsu virzienā. Adriana otra roka uzgūla manam viduklim, pievilkdama to sev vēl ciešāk klāt. Jutu viņa straujo, nemierīgo elpu sev pie kakla, taču, ieskatījusies viņa sejā, nopratu, ka Adrians ir dzēris. Stiklainās acis ieskāva zilganmelni riņķi, un pār pieri krita tumšas matu šķipsnas, kas liecināja par to, ka viņš dzer jau vismaz nedēļu.

-Esi ar mani, - aizžņaugti čukstēdams, Adrians mēģināja mani noskūpstīt. Spēji pagriezu galvu iesāņus un viņa deguns iegrima manos matos.

Pār lūpām izskanēja klusa nopūta, jo nezināju, kā rīkoties. Sirdsapziņā kaut kas grauza, jo šķita, ka tā ir mana vaina, ka Adrians dzer, turklāt nevēlējos, lai viņš iekuļas liekās nepatikšanās. Pakrūtē joprojām bija dusmas, taču sapratu, ka ar tām visu vērtīšu vēl ļaunāk.

-Dodies mājās, Adrian, - ar roku aizskāru viņa vaigu un pagriezu ar seju pret sevi. – Lūdzu.

Vīrietis izskatījās pavisam izmisis, taču joprojām turpināja manī raudzīties ar apjukušu, nedaudz apdullušu skatienu. Cerēju, ka viņš ieklausīsies manis sacītajā un kaut nedaudz nāks pie prāta, lai dotos prom.

-Nāc ar mani, - mani pārsteidza Adriana aizlūzusī balss, kurā skaidri izskanēja sāpes. – Es apsolu, ka vēlāk pazudīšu, labi?

Vārdi pār manām lūpām vairs nenāca viegli, jo baidījos tos izteikt. Man bija bail, ka viņš tiešām var pazust no manas dzīves, taču es saņēmos.

- Labi.

Izskanēja viens vārds, taču tajā slēpās vesels emociju virpulis. Tas varēja apliecināt gan beigas, gan jaunu sākumu, bet iespējams, ka tā bija tikai tukša skaņa, kas pārtrauca ieilgušu klusumu. Neko nesolīdama un nenesdama.

Tas bija tikai vārds.

48 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Dažkārt viens vārds izsaka pilnīgi visu. emotion

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt