Hei! Prieks redzēt ka citiem satāsts arī patīk Tad jau lai stāsts turpinās.
Gotfrīds turpina ar ievadu.
Hei! Prieks redzēt ka citiem satāsts arī patīk Tad jau lai stāsts turpinās.
Gotfrīds turpina ar ievadu.
II. Īsumā par apokalipsi.
Tad nu atgrizīsimies pie stāsta.
Patiesībā, debesis nav zilas. Faktiski, tajās var atrast visdažādākos krāsu toņus, tikai ne zilu.
Kopš notikumi ņēma savu virzienu uz slikto pusi, jau vairāk nekā simt gadu, mēs nākotnē dzīvojam zem tāda kā ķīmiska vairoga. Tas ir domāts, lai pasargātu cilvēkus no saules radiācijas. Darbojās lieliski! Taču diemžēl, tas arī slāpē saules starus un iznīcina pēdojo dabisko parādību kura mums bija atlikusi - debesis. Tā nu mēs dzīvojām tādā vieglā pustumsā. Sākumā, šāda vide varētu šķist romantiska. Tas ir līdzīgi kā dzīvot bezgalīgā saulrietā, vai saullēktā... toņu pārejas ir satriecošas, taču tas drīz vien apnīk. Kā arī... mēs runājam par postapokalipsi. Kāda romantika? Lai sākās gaļa!
Bet pirmstam, pastāstīšu Jums, kā tieši cilvēce nonāca tik tālu.
. . .
Zinātne! ...viņi teica.
2116, gads bija nolemts torņa sabrukšanai. Visas ticību sistēmas un materiālās vērtības, varoņi un svētie, tas viss sagruva un pārtapa pīšļos. Tolaik cilvēce dzīvoja nemitīgā karā. Haoss, slaktiņi, verdzība...
Galvenais karš norisinajas starp divām pusēm, divu ideoloģiju vārdā. No vienas puses, puspabeigtā globālā valdība, kura uzņemoties vadību un atbildību virzīja cilvēci pretī pilnīgai vienotībai. Un no otras puses, kautkāds Mūllāps, kurš vēlējās solo dominēt pār pasauli... Neatminos viņa vārdu... kautgan, kāda atšķirība, esam pietiekami tādus redzējuši. Long story, short - pasules valdība pret diktatorisku režīmu.
Neviens neuzdrīktējās atgriezties pie tādiem terminiem kā vecais labais komunisms, vai fašisms. Saprotams, tas būtu neētiski un nepatīkami sistēmas cilvēka psihei. Vairākums cilvēku joprojām ticēja... un vēl šodien tic, ka cilvēce virzās pretī pasaules vienotībai un augstākas inteliģences līmeņa sasniegšanai, bet jebkurš cits cilvēks, kurš nemeklē mierinajumu politiskos līderos, spēj viegli pamanīt, ka virsraksti ir jauni, bet cilvēku rīcība un iznākumi tie paši. Sauc kā vēlies, visi termini reprezentē vienas monētas divas puses.
Viena monēta - vara un īpašums.
Ta pati monēta dancināja ne tikai, tā saucamos, pasaules līderus, bet arī uz mazos cilvēkus, kuri nemitīgi plūcās savā starpā, katrs cenšoties izcīnīt savu vietu zem saules. Iegūt nedaudz slavu, naudu vai vienkārši dominējošu pozīciju savu līdzcilvēku starpā.
Sabiedrības konfļikti parasti norisinājās par tādām tēmām, kā rasisms, nesaprašanās dzimumu starpā. Bagātie pret nabagiem, jaunie pret vecajiem. Skaistie pret neglītajiem. Daba pret modi. Reliģija pret brīvu izvēli, utt.
Dzeltenās preses mentalitāte... Visi šie konflikti, vienmēr tika ierosināti no mēdiju puses. Mazs paņēmiens, kā novērst vidusmēra cilvēka uzmanību no tā kam patiešām ir nozīme. Piemēram, viņa dzēseles tukšumam un verdzībai.
Domāju, jūs piekritīsiet, ka ir vieglāk piegrūzt galvu ar tukšu naidu un neeksistējošām problēmām, nekā pavērties spogulī (definēt savu patreizējo stāvokli) un atklāt, ka esi vergs, nabags un dvēseles grausts... nedod dievs, kautko vēl darīt lietas labā!
To var viegli salīdzināt ar došanos pie zobārsta. Tu zini, ka vajadzētu, bet tas ir nedaudz dārgi un sāpīgi. Kas zin ko ārsts teiks? Varbūt situācija ir sliktāka nekā šķita? Visbeidzot, tu vienkārši izliecies, ka tev pie zobārsta nav jādodās un problēmu ir vieglāk atrisināt ar parastu painkiller tableti.
Diemžēl, realitāte no tā nemainās. Tu drīz paliksi bez zobiem.
Līdzīga situācija norisinājās kolektīvajā cilvēves apziņā. Dziļi sirdī pasaules pilsoņi bija pielikuši bikses no bailēm. Bailēm par nākotni kura balsījās autoritāšu rokās. Rokās kuras definē varu.
Bet vīņi izvēlējās nedomāt. Tā kā...
Tātad...
Vara samaitā un pilnīga vara - samita pilnīgi.
Jebkurā dzīvē, kā personīgajā, tā arī kopējajā cilvēces dzīvē, pienāk moments, kad ir jāizdara kritiska izvēle. Iet vai palikt, radīt vai iznīcinat, dalīties vai zagt, dzīvot vai mirt. Diemžēl cilvēce savu iespēju izvēlēties, jau sen bija izmetusi kara dievu rokās. Savukārt, kara dievi būdami elites sargsuņi, neko daudz par izvēlēm nezināja...
Labs ir. Pietiks ar tēlainajiem izteicienim. Cilvēki bija drāzuši šo planētu pārāk ilgi. Esmu joprojām pārsteigts, ka šī sūdu bedre pēc pirmā atom bumnbas sprādziena vienkārši nesašķīda kā māla pods? 900,000 bareli naftas dienā! Kā arī, lomu spēlēja cilvēka toksicitāte un gluži kā rīta avīze, paredzamās bombardēšanas.
Mūsu mājas bija kā ieplaisājis spogulis. Daži vismaz centās ar to apieties nedaudz akurātāk. Citi padevušies noraudzījās bojājumos un gaidīja sliktāko. Kamēr, vēlviena atsevišķa cilvēku grupa vienkārši rada baudu iznīcībā un darīja visu, lai veicinātu tālāku postu.
Drīz vien, šī cīņa starp muļķi un viņa paša rīcību sekām sasniedza augstāko pakāpi. Pienāca tiesas diena, kurā visiem kā vienam bija jālemj par visa nākotni. Kaut arī masas patiešām bija sākušas mosties, tās joprojām bija miegainas; apmulsušas, bez jebkādas varas, vai aizsardzības pret savām autoritātēm (valdību). Bez plāna kurš varētu apturēt, vai kaut vai ietekmēt tagad neizbēgamo nākotni.
Bija par vēlu.
(Turpinājums sekos.)
angst is real. turpini pilnveidot darbu, tikai spoku publika maz un reti sniedz īstu ieskatu viedokļos par darbiem. piedevām, liela apmēra darbus spokos reti kurš izlasīs.