Liekas, ka tā bijusi visdīvaināko neizskaidrojamo parādību virkne,
kāda jebkad pasaulē notikusi. Tajā iesaistīti 3 kuģi, kas cieta katastrofu apmēram ar 100 gadu starpību Velsas piekrastē Menas līcī. Pirmais kuģis ar 81 pasažieri uz borta nogrima 1664. gada 5.decembrī. Izdzīvoja tikai viens cilvēks, kāds Hjū Viljams. Tieši pēc 121 gada - 1785. gada 5. līcī atkal notika kuģa katastrofa, un atkal gāja bojā visi pasažieri, izglābās tikai viens cilvēks, kura vārds ir Hjū Viljams.
Ja vēlies otro daļu, ieraksti to komentārā!
Neizskaidrojamas parādības16
350
0
Neizskaidrojamākā parādība tā, ka divi kuģi nogrimuši viena un tā paša mēneša dienā, tā var sagadīties. bet gan tas, ka abos gadījumos izglābies tikai viens cilvēks - Hjū Viljams. Tajā faktā jau saskatāms kaut kas mistisks. Stāsts ar to vēl nav beidzies. 1860. gada 5.decembris - tajā pašā Menas līcī atkal nogrimst kuģis. šoreiz mazs šoneris ar 21 pašazieri, atkal izglābjas tikai viens, un viņa vārds ....... Hjū Viljams.
Bada nāve pilī
Anglijā Češīras grāfistē XV gadsimtā dzīvoja zemnieku zēns Roberts Niksons, noslēgts, garīgi atpalicis pusaudzis. neviens nepievērsa uzmanību viņa pļāpašanai. Viņa talantu novērtēja tikai vēlāk karaļa dienestā.
Kādu dienu Niksons strādājis tīrumā un pēkšņi ne no šā, ne no tā sācis klaigāt: ''Sadod, Dik! Harij, sadod! Nē, tā neder Dik! Tieši tā, Harij! Harijs uzvarēja!'' Līdzās strādājošie cilvēki neko nesaprata un šim dīvainajam gadījumam nepievērsa uzmanību. Nākamajā dienā no Londonas ieradās kurjers ar ziņu, ka karalis Ričards III nogalināts kaujā ar sāncensi Henriju Tjudoru. Kauja notikusi iepriekšējā dienā, tieši tajā laikā kad Niksons tīrumā nesaprotami bļaustijās. Kad Henrijs Tjudors, tobrīd jau Henrijs VIII, padzirdēja par šo gadījumu, viņš tūdaļ sūtija pēc garīgi atpalikušā gaišreģa. Kad Niksonam pavēstija karaļa pavēli, viņam sākās histērija. Puisis briesmīgi baidijās no Lodnonas un gauži lūdzās turp nevest. Viņš teica, ka tur cilvēki mirstot no bada. Neņemot vērā viņa protestus, Niksonu aizveda uz pili. Henrijs gribēja pārbaudīt zēna spējas. Viņš noslēpa ļoti dārgu dimantu un pateica Niksonam, ka pazaudējis akmeni, un lūdza viņu atrast. Niksona spējas pārspēja visas karaļa cerības. Niksons mierīgi un saprātīgi nocitēja senu samamvārdu - viņš teica, ka tam, kurš akmeni paslēpis, jāspēj to atrast, tādēļ akmeni nemeklēs. Saskaņā ar nostāstiem tas atstāja uz Henriju spēcīgu iespaidu, viņš atstāja Niksonu pilī un pavēlēja pierakstīt visus gaišreģa pareģojumus. Atrodoties karaliskajā dienestā Niksons paredzēja angļu pilsoņu karus, karu ar Franciju, karaļu nāvi un atkāpšanos no troņa. Tomēr vienam viņa pareģojumam, ka Nantvičas pilsētu izpostīs lieli plūdi vēl bija jāpiepildās. Neskatoties uz visu to, Niksonu turpināja mocīt bailes no bada nāves. lai novērstu sava gaišreģa bailes, Henrijs pavēlēja dot Niksonam ēdienu neatkarīgi no tā, kad un ko viņš vēlējās. Diez vai tāda pavēle padarīja viņu par virtuves kalpotāju mīluli. Kad Henrija nebija pilī, viņš Niksonam piesaistīja karavīrus, kurš gaišreģi pieskatītu. Kareivis tik atbildīgi izturējās pret savu pienākumu, kad ieslēdza Niksonu sienas skapī, lai viņu pasargātu no jebkāda kaitējuma, Reiz karaļa prombūtnes laikā kareivi no posteņa kaut kur aizsauca, un viņš vienkārši aizmirsa par Niksonu. Kad atvēra skapja durvis, Niksons jau bija miris... no bada.
Klejojošās jūtas.
Pastāv vispārējs uzkats, ka cilvēkiem, kuri zaudējuši redzi vai dzirdi, šo fizisko nepilnību kompensē citu maņu saasināšanās. Dažos gadījumos reģistrēts, ka zaudētā maņa atjaunojusies citā ķermeņa daļā.
Vispazīstamāko jūtu pārnesuma gadījumu novērojis slavenais neirologs un psihiatrs DR. Lombroso.
Kāda četrpadsmit gadus veca meitene pēc trīs mēnešu smagas slimības zaudēja redzi. Tomēr viņa apgalvoja, ka joprojām redz. Viņas vecāki bija pilnīgā neizpratnē un aizveda meitu pie doktora Lombroso, kurš veica virkni eksperimentu, mēģinot noskaidrot, vai meitene runā patiesību. Neirologs aizsēja meitenes acis un nolika viņai priekšā dažādus priekšmetus. Pārsteidzoši, ka viņa tiešām nosauca priekšmeta krāsu, un lasīja vēstuli. Kad viņas auss ļipiņu pēkšņi apspīdēja saules stars, meitene sāpēs saravās, un, kad doktors ar pirkstu pieskārās viņas deguna galam, meitene iesaucās: ''Vai jūs gribat padarīt mani aklu?''. Bija acīmredzami, ka meitenes redze atjaunojusies uz auss ļipiņas un deguna gala. Bet ne tikai redze atradās citā vietā: meitene varēja sajust smaržas ar zodu.
Gaišreģi atrod kuģus
1977. gads - Mebiusa biedrības, Losandželosas parapsiholoģijas zinātniski pētnieciskā institūta zinātnieki pētija gaišreģu spējas nogrumušu kuģu vraku izmeklēšānā. Institūta direktors Stīvens Švarcs nosūtija pieciem brīvprātigajiem, kuri apgalvoja, ka viņiem piemītot ekstrasensoras spējas, pa četrām Klusā okeāna navigācijas kartēm. Viņiem ar savu spēju palīdzību vajadzēja no attāluma ieraudzīt, atrast un aprakstīt nogrimušos kuģus. Lai kuģus atrastu, viņiem bija tikai vietas karte un pašu priekšstats par kuģi. Pārsteidzošs bija fakts, ka 4 no 5 ekstrasensiem norādija uz vienu un to pašu vietu. Pēc viņu domām, 16 kvadrātkilometru platībā netālu no Santa Katalinas salas pirms 82 līdz 93 gadiem eksplodējis ar tvaika turbīnu aprīkots koka kuģis. Turklāt ekstrasensi aprakstīja dažādus kuģa piederumus" stūri, akmens plāksni, kurus vēlāk tiešām atrada 84 metru dziļumā blakus nogrumušajam kuģim. Tā paša gada jūnijā Švarcs un divi gaišreģi nolēma pārbaudīt pareģojuma precizitāti. Zemūdenē ''Taurs1'' atradās atradās stūrmanis Els Vitkombs. Pēc 3 stundu neveiksmīgas meklēšanas Vitkombs nolaida meklēšanas vietā radiolokatoru. ''Taurus'' taustekļi izcēla no jūras dibena smiltīm pirmo no četriem nogrimušā kuģa priekšmetiem. Trīs nākamās meklējumu dienas vainagojās ar pārsteidzošiem panākumiem. Jūras gultnē atrada visus četrus ekstrasensu aprakstītos priekšmetus, to skaitā stūres ratu un akmens plāksni. Atradumu izvietojums un to stāvoklis apliecināja, ka ekstrasensu redzējums, ka tas tiešām bijis koka kuģis un nogrimis sprādziena rezultātā, bijis pareizs. Jūras veģetācija, kas aptvēra kuģa vraku, liecināja, ka tas atrodas zem ūdens jau daudzas desmitgades.
Neizskaidrojamais kalendārs
Maiju kalendārs, neraugoties uz tā vairāk nekā 5000 gadu vecumu, ir pārsteidzoši precīzs. Kalendāra gandrīz datoram pielīdzināmā sarežģītība mulsina kā arhelogus, tā arī astronomus. Piemēram, maiji aprēķinājuši, ka Saule, Mēness un Venēra nostājas vienā līnijā tikai reizi 104 gados. No višām senajām tautām tikai maijiem izdevis visprecīzāk noteikt Saules gada garumu. Pēc mūsdienu aplēsēm tas ilgst 365,2422 dienas, bet maiji savu piramīdu virsotnēs gada garumu aprēķinājuši 365,2420 dienas. Atšķirība ir tikai divas desmit tūkstošās daļas. Turklāt aprēķins veikts tūkstošiem gadu pirms tam, kad citi astronomi, kuru rīcībā bija neizmērojami sarežģīti aprēķināšanas līdzekļi, spēja sasniegt līdzīgu rezultātu! Bet cik ilgi pirms teleskopa izgudrošanas maiji spēja veikt tādus precīzus astronomiskos novērojumus? ja var ticēt leģēndām par šo civilizāciju, kalendāru kā dāvanu atnesa atnācēji no zvaigznēm.
Kas notiek, kad mēs atstājam ķermeni
Tīšas vai nejaušas iziešanas no sava ķermeņa apvalka bija zināmas visu gadsimtu, rasu, vecumu, konfesiju un kultūru cilvēkiem. Rakstnieki un mākslinieki uzskata, ka iziešana ārpus ķermeņa ir radošas iedvesmas avots, un viņi visos mēdz sīkumos aprakstīt savu pieredzi.
Slaveni ceļotāji ārpus saviem ķermeņiem bija Oldess Hakslijs, Emīlija Brontē, Džeks Londons, un Johans Volfgangs Gēte. Piemēram, amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs Pirmā pasaules kara laikā dienēja kā sanitārs Savienoto Valstu korpusā Itālijas frontē. Kādā jūlija vakarā 1918. gadā viņš sēdēja ierakumā netālu Fosaltas ciematiņa, mocīdamies karstumā, un saspiestībā.
Pēkšņi viņš sadzirdēja lidojošās granātas svilpienu. Hemingvejam kājās trāpija vairākas šķembas. Vēlāk viņš draugiem stāstija, ka sāpes bijušas tik briesmīgas, ka viņš jau domāja ka tūlīt nomirs, bet pēkšņi sajutis, ka gars atstāj ķermeni. Hemingvejs iemūžināja savas izjūtas 1929. gadā stāstā ''Citā valstī''. ''Es pamēģināju ieelpot, bet elpa man nepaklausija,'' - saka viņa varonis Frederiks Henrijs - un es jutu, ka izslīdu ārā no ķermeņa, brīvībā, sajutu gaisu visapkārt ķermenim. un tad jau no ārpuses, Es viss, un es zināju ka esmu nomiris un cillvēki kļūdas, domājot, ka pēc nāves nekā nav. Tad mani kaut kur aiznesa, un pēkšņi es sajutu, ka atgriežos sevī. Es ieelpoju un atjēdzos''.
Paldies kad noziedoji laiku šim rakstam, novertēju to ļoti!
Tev patiks šie raksti
