Esmu dzīvojusi ar domu, ka dzīve nekas nenotiek tā pat vien.
Ja kādreiz man kāds teiktu, ka man nāksies piedzīvot tādi dzīves posmu, es pasmietos un teiktu-beidz ākstīties tas nav reāli. Tad viss notika un kļuva reāli reāls.
Stāsts sāksies ar to, ka dzīvoju kopā ar vīrieti un mēs kopā nodzīvojām 6.gadus, kas manuprāt ir diezgan krietns laiciņš, uzsāku attiecības, kad biju sasniegusi pilngadību, lai gan galva uz pleciem un smadzenes īstajā vietā man ir bijušas vienmēr. Uz visu skatijos nopietni un vienmēr pirms ko dariju apsvēru visus plusus un mīnusus. Pēc sešu gadu ilgas kopdzīves ar vīrieti pienāca arī musu laiks šķirties. Kad tas notika likās ļoti skumji un bēdīgi, liekās ka esmu pazaudējusi daļu sevis, bija grūts periods, nebija viegli ko tādu pārdzīvot. Ja agrāk uz rakstiem "Kā pārdzīvot šķiršanās sāpes" nemaz neskatījos, jo vienmēr bija doma, ar mani tak tas nenotiks un man taču tā nebūs, bet kad pienāca arī manā dzīvē tāds periods, nemetos interneta dzīlēs, lai lasītu, kā tad ir vieglāk visu to pārdzīvot, jo tas man izdevās saviem spēkiem. Nekritu dziļā depresijā. Asaras? Jā tās tiešām bija, daudz negulētu nakšu, daudz domu, rīts ar aizpampušām acīm un sliktu noskaņojumu, jutos pelēka, brīžiem pat melna un tukša. Mana vienīgā "pārtika" bija cigaretes un melna stipra kafija, ko agrāk lietoju ļoti reti. Dienu pēc dienas asaras lēju spaiņiem, brīžiem pat bija tik skumji, ka asaras vairst nebija, spēka nebija, bļauj cik gribi, runā cik gribi, tā sajūta kad Tevi neviens nedzird, neviens nesaprot , kāda bedre ar šo šķiršanos tika izrakta manā dvēselē. Mana šķiršanās pieredze bija dīvaina no malas vērojot, ko sapratu pati vēlak. Pēc lēmuma šķirties nācās vel kādu laiku uzkavēties vienā telpā ar vīrieti, no kura nācās aiziet. Dzīvojot to laiku (pāris dienas), negulēju, nēedu, vācu savas mantas, kārtoju visas lietas, ko aizvest, sagriezu mūsu kopbildes atstājot bildē tikai viņu. Mums nebija par ko runāt... Pateicu viņam visu, kas man uz sirds, pat pirms došanās prom uzrakstīju vēstuli, ko atstāju un par kuru pateicu,kad jau biju prom no viņa. Devos uz savām dzimtajām mājām no kurām nācu, sekoja gan pāris jautājumi,par to, kā tā, kāpēc un katrs jau bija izdomājis savu variantu,kāpēc tā notika. Sākums bija smags, vientulības sajūta mani grauza, mūzika kļuva par labu "draugu", protams jautras un skanīgas dziemas, ne raudošie gabali, jo raudāt man vairst reāli nebija spēka...
Nedaudz par to, kāda biju attiecībās-man bija cilvēks, kas man nozīmēja daudz, ko es neapzinājos tajā brīdī, kad cilvēks bija ar mani un man blakus, jo man likās, ka nekas jau nevar notikt. Es nenovērtēju lietas ko viņš man sniedza. Es rūpējos par viņu, ļoti rūpējos, sagaidīju kā īsta sieva(lai gan nebijām precējušies, bet saderinājušies gan), īsti nekur doties tur ballēties, uz klubiem vai kā man nebija ne mazākās vēlmes, patika pavadīt laiku vienkārši kopā. Es biju privātīpašnieciska, tas bija mans un dalīties vai ko nezināt par cilvēku vai viņa problēmām man likās nepieņemami, viemēr apvaicājos par darbu un pārējām lietām. Vispār pēc dabas esmu runātīga un ja rodas kādas problēmas vai nesaskaņas mana vienīgā vēlme ir visu izrunāt, uzklausīt otru un izteikt savu viedokli domas, lai kopā varētu rakst kompromisu jeb atrisināt problēmu, taču lieta tāda , ka cilvēks ar ko kopā dzīvoju bija kluss, un daudz runāt un stāstīt par savām sajūtām un izjūtām nebija viņa lauciņš. "Labākais" ko varēja no viņa dzidēt bija klusums...
Man liels palīgs un atbalsts bija draudzene ar ko kopā mācijos gadu, viņa bija tas cilvēks kas saprata , kas ar mani notiek,kā es jūtos, jo arī viņa bija pārdzīvojusi šķiršanos. Kontaktējos ar viņu, runājos, saņēmu uzmundrinājumu un atbalstu.
Mājās centos iesaistīties dažādos darbos, pievērsties citām lietām un nepalikt vienatnē ar savām domām. Arī ģimene un radi, kas vienmēr bija raduši redzēt mūs kopā, liekus jautājumus nejautāja, tas likās ļoti jauki, jo zinot to cik cilvēkiem ir liela interese, dēļ kuras var uzjundīt tos skumjos brīžus, bija patīkami un varēju justies brīvi, jo zināju ka man neuzdos liekus jautājumus un man par to nebūs jādomā.
Ierokoties darbos un izklaidēs viss nokārtojās, bija daudz vieglāk, par to tika domāts aizvien mazāk un mazāk, pavadīju daudz laika ar savu draudzeni, tad arī tajā periodā uzradās "vecie labie draugi", kas neļāva man sēdēt mājas, izklaidēja un izrunājas ar mani, uzklausīja un atbalstīja. Tas bija brīdis, kad sapratu, kas īsti ir draugi.
Nu jau ir pagājuši 5.mēneši un es teikšu ir pa visam viegli, es vēljoprojām uzturu kontaktu ar savu bijušo draugu, mēs esam draugi, mēs sazināmies, sarakstamies un sazvanamies un mēs reti,bet tiekamies. Attiecības pašlaik es kategoriski nevēlos, ,man ir labi vienai būt. Atjaunot attiecības? Nē! Tas nav tas, pēc kā es alkstu, to es arī nevēlos, lai gan tā vien dzirdu no citiem-gan jau ka jūs būsiet kopā/gan jau vēl saiesieties, pēc tādiem tekstiesm, vienīgais no varu pateikt ir visiem dzirdamu !NĒ!
Šis laiks ko pavadu vienatnē un ne gluži vienatnē ir, ja godīgi diezgan interesants. Sevi es varētu saukt par nejūtīgu maitu. Esmu guvusi jaunas atklāsmes, esmu piedzīvojusi ko tādu, par ko nevarētu iedomāties savā dzīvē. Pozitīvas bet no otras puses TRAKAS lietas, sajūtas un rīcības. Esmu iemācījusies nenožēlot savu rīcību, rīkoties spontāni un izbaudīt visu ko dzīve sniedz, un ziniet ko(?) Es ne grama nenožēloju no tā, ko esmu izdarījusi!
-Man ir vēl ko pateikt, ja ir vēme, kādam ielūkoties mazajā manā dzīvesposmā,un piedzīvojumos kuros esmu paspējusi pabūt, būšu pateicīga, jo dosiet zināt, par to vai turpināt šo visu. 
Bet par Tavu stāstu runājot, ne vienmēr viss notiek , kā pasakās. Un tā jau arī ir ar to pašu sajūtu, kad šķiet, ka šķiet neiespējami, ka varētu notikt kaut kas, kas pēc tam patiešām notiek. Vienīgais, ko šajā lietā ir iespējams ieteikt - pieņemt to visu kā tas ir un doties tālāk. Tas nav vienkārši, tas nav viegli - it īpaši pateicoties dažādiem "labvēļiem", kas labu vēlot bāž savu snurķi kur nevajag. Bet es domāju, ka galu galā viss būs kārtībā un labi. 
Lai kā arī nebūtu, bet gala lēmumus savās dzīvēs pieņemam tikai mēs paši. 