Laikā, kad mana apsēstība uz grāmatām tikai uzņēma apgriezienus, veidojot savu personīgo bibliotēku, es tai pievienoju tolaik tikko izdoto Egīla Ventera grāmatu „Radio Luxembourg”, kura šķita ļoti pievilcīga un tādēļ labi iederējās manā vēl samērā mazajā grāmatu kolekcijā. Vēlāk iegādājos arī autora agrāk izdoto „Melanholijas skaidrojošo vārdnīcu”, jo to bija izdevusi izdevniecība AGB, no kuras man uz to brīdi bija visvairāk grāmatu. Nodomāju, ka grāmata ar tik labu nosaukumu varētu būt lasīšanas vērta. Laikam ejot, iegādājos arī citas Ventera grāmatas, taču līdz to izlasīšanai es tā arī netiku. Un tikai šī gada oktobrī es beidzot iepazinu Ventera daiļradi, jo biju iegādājies viņa 2015. gadā izdoto grāmatu „Atlantīda, kāda tā ir.” Izlasīju to vienā piegājienā un kaut kas mani tajā visā tik ļoti aizrāva, ka savai kolekcijai sagribēju pievienot arī tikko izdoto kriminālprozas izlasi ar nosaukumu „Poseidona galva”. Novembrī to palūdzu Egitai no Zvaigznes ABC un uzreiz sāku lasīt...
„Saule rietumos bija attīrījusi apvārsni, gaiss bija vēss un gluds kā noziests ar sviestu.”
Grāmatā ir astoņi stāsti, kuri sarindoti secībā no jaunākā līdz vecākajam. Tie sarakstīti trīsdesmit gadu posmā, lai gan lasot šī laika barjera nemaz nav jūtama un liekas, ka tie visi ir rakstīti vienā laikā un ar līdzvērtīgu rakstnieka pieredzi. Vēlāk atklāju, ka arī citās Ventera grāmatās ir stāsti ar tādiem pašiem nosaukumiem un to saturs nereti atkārtojas, mainoties tikai vietu nosaukumiem un personu vārdiem. Tas savukārt man lika aizdomāties par šī autora mītisko būtību, kuru ir vērts papētīt dziļāk. Bet, lai cik dīvains liktos šis talantīgais autors, viņa darbos ir sava odziņa, kuru nekur citur neesmu sastapis. Venters smīdina un Venters pārsteidz.
„Visur pasaulē policijā strādā divu tipu cilvēki – vieni taisa karjeru, otri ķer adrenalīnu, izjūtot varu un rīkojoties nežēlīgi.”
Vairāku stāstu galvenie tēli ir policisti Žilde un Vilendorfs. Ar viņiem abiem sākās pirmais un arī otrais grāmatas stāsts. Ja ar pirmo man bija nelielas problēmas (jo beigās īsti nesapratu, kas ir kas), tad otrais stāsts bija ļoti spraigs un labi saprotams. Tā dramatiskums nezuda nevienā rindkopā un lieliskie apraksti ļāva iztēloties šo stāstu kā asa sižeta filmu. Visa pamatā bija petardes, ar kurām, kā zināms, nekad neko nevar zināt. Arī šeit viss notika ne tā, kā kādam būtu gribējies.
---
Grāmatā netrūkst arī mīlestības. Par to vēsta arī ceturtā vāka piezīmes, piebilstot, ka „autors runā galvenokārt par mīlestības trūkumu.” Man gan tā nelikās, jo starp šo kriminālo izlasi, atradu arī epizodi, kura ļoti atgādināja manis paša piedzīvoto 2015. gada vasarā. „Meitene bija ļoti jauna, varbūt pat skolniece, slaida, glīta un kautrīga. Viņa bija ģērbusies tautastērpā un rokā turēja kokli.” Šī stāsta turpinājums ļāva izbaudīt arī agrīnos laikus, par kuriem Venters raksta: „Laikā, kad Latvijā neviens neko nebija dzirdējis par mobilajiem telefoniem, atrast otru cilvēku dažreiz bija neiespējami.” Tieši par šādām situācijām pēdējā laikā ir sanācis runāt draugu lokā, jo ne visi ir piedzīvojuši tos laikus... Bet nu jau es aizrunājos atkal ne par tēmu... Taču tas liecina tikai to, ka autors liek aizdomāties, pat ja tas ir tālu prom no izlasītā, ha.
Izskaņā jāatzīst, ka kriminālā literatūra nav mans iecienītākais lauciņš, bet ar Venteru tiku galā visai viegli. Protams, ne visu kā pienākas es sapratu, bet tā ir gana pievilcīga proza, kura lasītāju neatlaiž. Un tieši tāpēc es iesaku ļauties šādai grāmatai, kaut vai tikai nedaudz, ja negribas kļūt atkarīgam, jo Egīls Venters ir ļoti īpatnējs rakstnieks. Sācis par viņu interesēties, es nobrīnījos, ka viņam Vikipēdijā pat nav sava profila. Toties viņam ir sava mājaslapa, kurā var aplūkot visas viņa sarakstītās grāmatas.
„Daži dzīvo, lai aizmirstu. Daži mirst, lai atcerētos. Tas nebija par mani.”
