local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 311

Pusstundu vēlāk es jau esmu nomazgājusi no sevis Vidusjūras sāļo ūdeni un smiltis, bet netīro, piemirkušo apģērbu nomainījusi pret īsu vasaras kleitu, kuru man iedeva tēva jaunā sieva. Viņai, atšķirībā no manis, piemīt sievišķīgi apaļumi, tādēļ maigā persikkrāsas kleita uz manis izskatās kā uz pakaramā.

Dominikam joprojām esam dušā, es pievienojos tēvam un viņa jaunajai ģimenei virtuvē. Uz galda stāv ēdiens, kurš visticamāk bija gatavots brokastīs. Kā jau ierasts, tēva priekšā stāv atvērts portatīvais dators, taču, man ieejot, tas tiek aizcirsts un nolikts malā. Es ļoti labu zinu, cik tas ir liels upuris no viņa puses.

- Sēdies, paēd. – Vīrietis nosaka, norādīdams uz vietu sev pretī blakus dēlam. Puika nebilst ne vārdu, izskatīdamies mazliet apmulsis. Es pasmaidu un paklausīgi apsēžos.

- Iepazīsties ar manu sievu Danu un dēlu Jusefu. – Tēvs izdveš, norādīdams uz katru gadījumam, ja nespēšu viņus atšķirt. Es izspiežu no sevis pieklājīgu smaidu, juzdamās pavisam ne savā šķīvī. Kādreiz šeit es biju kā mājās, bet tagad esmu vien viesis. Tēvs, šķiet, to mana, tādēļ uzmundrinoši pasmaida.

Dana uzliek man uz šķīvja mazliet pankūku ar zemeņu ievārījumu un pāris ogu gabaliņiem. Pēc šī rīta notikumiem ēstgriba ir mani pametusi, it kā kuņģis vēl nebūtu atgājis no šoka pēc teleportācijas, tomēr es iemetu vienu vīnogu mutē vienkārši lai kaut kā sevi aizņemtu un šis klusums nešķistu tik spiedīgs. Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet es šobrīd justos krietni labāk ar Dominiku pie sāniem. Viņš vismaz varētu izdomāt kādu sarunas tematu.

- Vai ir vērts jautāt no kādas pakaļas jūs abi izlīdāt? – Virtuves klusums beidzot tiek pārtraukts, tēvam atkrītot tālāk savā krēslā ar vienu kāju uz otra ceļa. Dana viņam velta iznīcinošu skatienu, ar acīm vien dodot mājienu, ka šeit ir bērni.

- Ak jā, atvainojos. No kāda dibena jūs abi izlīdāt? – Tēvs izlabo, liekot sievietei nobolīt acis. Spriežot pēc senča smaida, viņam tīri labi patīk kaitināt savu sievu. - Jums līdzi nav nekādu pekeļu vai papīru. Tāpat ir skaidrs, ka ārā negāž lietus, lai arī jūs abi izskatījāties pēc pielaizītām govīm. –

Jā, tas ir tieši tas tēvs, kuru atceros.

Es jau taisos pastāstīt kārtējo pasaciņu, kad spēcīgas rokas gulst uz maniem pleciem, liekot pārbiedēti iekliegties un pielēkt kājās.

Nolādētais Dominiks! Vīrietis jau ir uzvilcis tēva dotās trenūzenes komplektā ar melnu, vienkāršu bezpiedurkņu kreklu un acīmredzot nosprieda, ka ar to ir pietiekami, lai biedētu mani līdz pusnāvei. Idiots! Es ievelku dziļu elpu, lai nomierinātu trakojošo apziņu un sirdi.

- Dom, tu mierīgāk ar viņu. Tā viņa pat līdz kāzām neizturēs. – Tēvs pajoko, liekot man iekšēji novaidēties. Paldies, tēt, joki par kāzām ir tieši tas, kas man ir nepieciešams.

Paga, paga... Vai viņš tikko nosauca Dominiku par Domu?

Man ir pēc iespējas ātrāk jādabū savs skolotājs ārā no šīs mājas, pirms kāzu plānošana vēl nav galā.

Vīrietis nevainīgi mani uzlūko un pastumj galda krēslu uz atpakaļu, kā aicinot apsēsties. Acīs vīd viegls uzjautrinājums. Es tā centos visas šīs nedēļas ķircināt Dominiku, lai beigu beigās viņš sāktu darīt to pašu ar mani? Es neesmu tāda pati – es nevaru vienkārši ignorēt tamlīdzīgas piezīmes, tās izved mani no pacietības. Vēl vairāk kaitina apziņa, ka viņš pat nav izdvesis ne vārda, bet es jau zaudēju savaldīšanos.

Norijusi visas piezīmes, es apsēžos piedāvātajā krēslā. Dominiks ieņem vietu otrā pusē no manis un tūliņ ņemas runāt, kas ir viņam neraksturīgi. – Mēs ieradāmies Izraēlā ar mērķi mazliet atpūsties pirms kāzām, pabaudīt šīs valsts siltumu un, protams, uzreiz iekūlāmies nepatikšanās. Mums uz to ir talants. –

Man tiek zīmīgs skatiens, kuru es izliekos nemanam. Visa uzmanība ir veltīta pankūkām uz šķīvja. Es zvēru, tikko man izdosies nonākt vienatnē ar Dominiku, es viņu izsmērēšu pret sienu. Man ir vienalga, ka viņš ir divreiz smagāks un spēcīgāks par mani, es šo visu tā neatstāšu. No mums diviem tikai man ir tiesības uzjautrināties par otru.

- Mēs iesēdāmies autobusā uz Aškelonu, lai pēc iespējas ātrāk paviesotos arī pie jums. Atbraucām, mazliet pastaigājām apkārt, kad pēkšņi kā no nekurienes mūsu priekšā apstājās mašīna, no tās izlēca vesela banda. Kamēr es centos kaut kā pretoties un cīnīties, viņi nozaga bagāžu kopā ar visiem dokumentiem. Beigās mūs iegrūda tuvākajā strūklakā un aizbrauca prom. –

Par spīti aizkaitinājumam, man nākas atzīt, ka Dominiks izgudroja visai nesliktu stāstu. Vismaz tas ir labāks par to putru, kuru biju izdomājusi es. Es gan nebūšu tā, kas atzīs to skaļi.

Tēvs un Dana raizīgi mūs nopēta, īpašu uzmanību veltīdami mana “līgavaiņa” stiklu traumētajai sejai. Nu jau brūces ir krietni mazākas un mani māc aizdomas, ka rīt to vairs nebūs. Izskatās, ka Dominikam būs jādomā vēl viens paskaidrojums, jo nevienam normālam cilvēkam griezumi tik ātri nedzīst. Kamēr “pieaugušie” apmainās ar savām pārdomām par kriminālo stāvokli Izraēlā un to laimi, ka mums nenodarīja ko sliktāku, mēs, “bērni” esam koncentrējuši visu savu uzmanību uz pankūku ēšanu. Jusefs ik pa laikam uzmet skatienu manam šķīvim un uzreiz ņemas ēst ātrāk, it kā tā būtu kāda sacensība. Uz puikas lūpām rotājas draisks smaids, kurš man tik ļoti atgādina mani bērnībā. Īstenībā, viņš pats ir pārsteidzoši līdzīgs man, lai arī nākam no dažādām mātēm. Mūsu mati ir gandrīz identiska toņa un abiem acis ir nesaprotamā zaļganbrūnā tonī. Man vairāk uz zaļgano pusi, viņam – brūno. Es gan pēc savas pieredzes varu teikt, ka arī viņam nākotnē acu krāsa kļūs zaļganāka. Šķiet, visi tēva bērni ir veidoti pēc viena modeļa.

- Man ir paziņas policijā, es vēlāk viņiem pazvanīšu, lai tiktu ar šo problēmu galā. – Tēvs attrauc, liekot man strauji novērsties no Jusefa. Sākotnējais mērķis bija turēties no policijas pēc iespējas tālāk. Viņiem vajadzēs vien sekundi, lai uzzinātu, ka esam nokļuvuši šajā valstī... nelegāli. Vai teleportācija vispār var būt nelegāla? Jebkurā gadījumā no policijas mums labāk izvairīties.

Dominika pleci mazliet saspringst un sejas vaibsti nocietinās. Vīrietis atkrīt tālāk savā krēslā, nenovēršot no tēva un Danas savu ciešo skatienu. Ja kāds blenztu uz mani ar tādu sejas izteiksmi, es pilnīgi noteikti novērstos un pazustu tālēs zilajās. Vai viņš vispār ir informēts, ka vairumu cilvēku tādas lietas biedē?

Dīvainā kārtā ne tēvs, ne viņa sieva neliekas uztraukti. Tieši otrādi, viņi nogaidoši vēro Dominiku, kā gaidot pavēli. Vai viņš... viņš izmanto mentālo maģiju!?

- Nav nepieciešamība pēc policijas. – Vīrietis pilnīgi mierīgā tonī paziņo, neatraudams acis no saviem “upuriem”. Pat es jūtu kā vārdi atrod ceļu uz manu apziņu, nomierinot sirdsdarbību un atņemot visas raizes. Es gan tūdaļ vieglītēm nošūpoju galvu, lai padzītu šo sajūtu. – Mēs paši tiksim galā. –

Pēc tā Dominika ķermenis atslābst, tāpat kā tēva un Danas. Viņi pasmaida, it kā nekas īpašs nebūtu noticis un atsāk runāšanu. – Es ticu, ka viss noskaidrosies. -

Es pārmiju īsu skatienu ar Dominiku. No vienas puses esmu pateicīga, ka viņš tika galā ar šo problēmu, bet no otras puses, doma, ka kāds ir rakņājies mana tēva smadzenēs, liek man neomulīgi saknosīties. Vispār ir biedējoši apzināties, ka skolotājs jebkurā brīdī var ielīst manā galvā un uzzināt visus noslēpumus. Nav jau tā, ka es kaut ko diži slēpju, bet tas tik un tā ir satraucoši.

Pēc dušas vīrietis izskatījās kaut cik atkopies, taču atkārtota spēju izmantošana jau atkal ir padarījusi viņu vārgu. Es teju fiziski spēju sajust viņa bezspēku.

- Kad tad jums kāzas? – Tēvs ierunājas. – Mēs taču esam uzaicināti, vai ne? –

Es atstumju pusapēsto pankūku šķīvi mazliet tālāk, vairs nespēdama ieēst ne kumosu. Ja sākumā šī tēma bija mani vedusi ārā no pacietības, tad tagad es vienkārši esmu nogurusi no melošanas. Lai arī es lieliski apzinos, ka šobrīd atrodos krietni labākā stāvoklī nekā Dominiks, es nogrūžu melošanu uz viņa pleciem. Pirmkārt, es esmu nekam nederīgs melis, un, otrkārt, viņš pats bija mani ķircinājis par šo tēmu. Lai tagad maksā par to.

- Mēs gaidām, kad Talijai paliks astoņpadsmit, tad jau domāsim kaut ko tālāk. – Vīrietis izdveš. Es atkrītu savā krēslā tālāk un uzkrītoši smagi nopūšos. Pēc skolotāja sejas ir skaidri redzams, ka viņam ir nepieciešama atpūta un arī man pašai tas nenāktu par ļaunu. Pirms tēvs nav sācis iedziļināties mūsu neeksistējošajās kāzās, ir kaut kā jānovērš viņa uzmanība.

- Tēv, mēs esam šausmīgi pārguruši, vai mēs nevarētu mazliet atpūsties? – Jautāju. Vīrietis pārsteigti samirkšķina acis, negaidīdams tik kardinālu temata maiņu. Par laimi, viņš vienmēr ir zinājis, kad labāk neturpināt sarunu, un vien apstiprinoši pamāj.

- Dana, mīļā, vai tu nevarētu viņiem uzklāt gultu viesistabā? –

Mēs visi pieceļamies kājās, un vien tad es saprotu, ko tas nozīmē. Vienu gultu?

- Nē, pagai... – Es apraujos. Kā tas izskatīsies, ja es atteikšos un pieprasīšu divas atsevišķas istabas. Dana apstājas ceļā uz istabu un jautājoši mani uzlūko. Sasodīts!

- Es gribēju palūgt mīksto spilvenu, ja var. Man mazliet kakls sāp. – Izdvešu, vārdiem ķeroties rīklē. Super, man būs jādala viena gulta ar to...

Lieliski, vienkārši lieliski.

Dana piekrītoši pamāj un pazūd citā istabā. Dominiks nostājas man blakus un tik tikko manāmi nosmīn. Es vien nobolu acis par atbildi.

Idiots.

74 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt