Ilinoisas štata Londeilā (ASV) 1977.gada 25.jūlijā notika patiešām apbrīnojams atgadījums. Tajā dienā desmitgadīgais Martins Lovs ar draugiem rotaļājās savas mājās pagalmā. Aizrāvušies berni nepamanīja, ka virs viņiem sākuši riņķot divi milzīgi putni. Tie bija līdzīgi ērgļiem. Pēkšņi viens no tiem pikēja lejup un, iecirtis nagus Martina plecos, aiznesa viņu nezināmā virzienā.
Zēns izmisīgi kliedza, ķepurojās, sita putnam ar rokām un kājām. Acīmredzot 30 kilogramus smagā nasta putnam tomēr nebija pa spēkam. Aiznesis bērnu aptuveni 30 metru attālumā, putns viņu izlaida no sava tvēriena. Tā kā augstums bija vien pusmetrs, Martins pat nesasitās. Taču šis notikums spēcīgi ietekmēja bērna psihi, un viņš vairākus gadus ārstējās pie Amerikas labākajiem psihiatriem. Pats notikums izsauca daudz strīdu, un daži zinātnieki vēl šobrīd šo atgadījumu uzskata par bērna satruktās fantāzijas augli...
Senatnē Ziemeļamerikas indiāņi no paaudzes paaudzē nodeva teiksmas par milzu kondoru, kura spārnu vēziens sasniedz piecus - sešu metrus un kuru klāj tumšas, gandrīz melnas spalvas. Katrā indiāņu ciltī putnam bija savs nosaukums. Komanči to dēvēja par "ba-a", čeroki - par "tanuvu", bet siu - par "mečkvanu". Kaut gan vārdu bija daudz, visi indiāņi no Aļaskas līdz Kalifornijai bija vienisprātis, ka šāds putns reāli eksistē, tas ir ļoti bīstams un spēj uzbrukt cilvēkam, jo īpaši - bērniem. Pamatiedzīvotāji tic, ka spārnotais briesmonis ligzdo nepieejamās Apalaču kalnu virsotnēs un reizi 30 gados atlido, lai medītu cilvēkus.
Jebkurš ornitologs jums pateiks: starp zinātnei zināmajiem plēsīgajiem putniem nav neviena ar tik lielu spārnu vēzienu. Tuvākais šāda milzu putna līdzinieks ir Kalifornijas kondors, taču viņa spārnu vēziens sasniedz vien trīs metrus, un tas ir divas reizes mazāk par mītisko milzu putnu. Turklāt knodors nespēj panest 30 kilogramu smagu bērnu. Taču kas bija tas "briesmonis", kurš uzbruka MArtinam Lovam? Un kāpēc Ziemeļamerikas indiāņi ir tika pārliecināti par šādu milzu putnu eksistenci?
Spārnotā briesmoņa noslēpumu savulaik centās atklāt slavenais amerikāņu naturālists un XX gadsimta kompetentākais kriptozoologs Aivens Sandersons, kurš ir slavens ar savām publikācijām par sniega cilvēku, Nesiju un Džersijas velnu. 1966.gadā viņš devās uz Ziemeļpesnilvāniju. lai tiktos ar asiniboinas cilts indiāņiem. Sandersons nebrauca tāpat vien, viņa arhīvā bija kāda piezīme no 1890.gada laikraksta.
Šajā Koloradospringsas avīzē bija rakstīts par diviem kovbojiem, kuri prērijā bija sastapuši milzu putnu. Tā spārnu vēziens bijis vismaz 10 metru. Avīzē kovboji stāstīja: "Tā acis bija kā šķīvji, bet kājas atgādināja zirga kājas. Putnu klāja melnas spalvas, kas saulē spīdēja. Tas sēdēja zemē, taču, kad mēs piezagāmies un pirmo reizi izšāvām, briesmonis pacēlās gaisā un aizlidoja".
Turklāt Sandersona rīcība bija amerikāņu vēsturnieka Roberta Līmana darbi, kurš ļoti sīki bija izpētījis visus Ziemeļamerikas indiāņu mītus par milzīgo putnu. Jāteic, ka AIvenam Sandersonam šajā ekspedīcijā ļoti veicās. Viņš nokļuva asiniboinas indiāņu svētkos un daudz krāsaino spalvu vidū, ar kurām indiāņi bija izotājuši savu apģērbu un galvas rotas, ieraudzīja arī neperasti lielas melnas spalvas. Izrādījās, ka šīs spalvas piederējušas mečkvanam - milzīgajam putnam, kuru pirms daudziem gadiem bija nogalinājis indiāņu virsaitis. Kā stāstīja indiāņi, nogalināt šo gigantisko putnu ir neticami grūti. Tā spalvas ir ļoti singras, bet āda ir tika bieza, ka lodes no tā burtiski atlec. Vienīgais paņēmiens, kā briesmoni nonāvēt, ir tiešs trāpījums acī ar pirmo šāvienu, jo otru iespēju mečkvans vienkārši nedod: viņš vai nu aizlido, vai, kas ir daudz ticamāk, noknābā neveiksmīgo mednieku līdz nāvei.
Sanders saprata, ka viņš ir ceļā uz sensāciju, un lūdz cilts vecākos palīdzēt viņam atrast milzīgo putnu, lai to nofotografētu. Viņi kategoriski atteicās: mečkvans ir ļoti bīstams, un tas jāmeklē tikai ar vienu mērķi - nogalināt. Tad amerikāņu kriptozoologs izveidoja komandu un nolīga par pavadoni jaunu indiāni, kurš savas jaunības dēļ mečkvana eksistencei īsti neticēja. Vairāk kā nedēļu Sandersona komanda izsekoja milzu putnu. Viņi bija kā apmāti ar tikšanos ar mečkvanu. Un tas atsaucās viņu vēlmēm. Likteņa ironija - putns uzbruka tam, kurš vismazāk ticēja viņa eksistencei - jaunajam pavadonim no asiniboinas cilts. Un tūlīt pat izkāba viņam aci. Kovboji neapjuka un sāka šaut uz mečkvanu no visiem līdz paņemtajiem ieročiem. Spārnotais briesmonis dažu sekunžu laikā bija ložu sacaurumots.
Milzu putns bija tik liels un smags, ka nogādāt viņu Ņujorkā, kur dzīvoja Sandersons, bija iespējams tikai ar kravas mašīnu. Tāpēc amerikānu zinātnieks kopā ar palīgiem devās uz tuvāko apdzīvoto vietu pēc transporta. Turklāt jaunajam indiānim nekavējoties bija nepieciešama medicīniskā palīdzība.
Nākamajā dienā, atgriežoties notikuma vietā, Sandersona komanda atklāja, ka milzīgais putns ir pazudis bez pēdām. Visdrīzāk viņu bija aizvilkuši prom asiniboinas indiāņi. Taču viņi apgalvoja, ka putnu aiznesuši ciltsbrāļi, lai ar šo gaļu pabarotu savus mazos putnēnus. Indiāņu virsaiši paziņoja pētniekam: tā kā cietis ir jaunākais indiānis, Sandersonu gaida liela nepatikšanas. Tā arī notika. Pēc gada, Kanādā medījot balto lāci - mutantu, amerikānu kriptozoologs apsaldēja kājas. Ķirurgiem nācās amputēt abas pēdas. Atlikušo dzīvi Sandersons pavadīja ratiņkrēslā. Grāmatu par milzu putnu viņš nepaspēja uzrakstīt. Kad zinātnieki peč Sandersona nāves sāka pētīt naturālista arhīvu, viņi neatrada nedz melnrakstus, nedz citus dokumentus, kuros būtu runa par mečkvanu. Viss bija pazudis bez pēdām...
