local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //112

85 0

Hanna savā priekšā redz Kseniju, kas stāv pie palodzes un nervozi knibina nagus. Viņa zināja, ka tieši Kseniju satiks, tikai nespēja tam noticēt.
-Sveika, Hanna. - Sieviete uzrunā meiteni, tiklīdz Hanna aizver aiz sevis durvis. Gaitenis ir tukšs. Ksenijas satrauktā balss tajā atbalsojas.
-Sveika. - Hanna atbild, apsēzdamās uz palodzes.


-Redzi...redzi es vēlētos tevi adoptēt, ja vien tu... - Sieviete kļūst aizvien satrauktāka.
Meitene nespēj noticēt dzirdētajam. Viņai nebija ienācis prātā, ka Ksenija varētu lūgt atļauju, lai vestu viņu prom no šīs elles. Hannai pat prātā tas nebija ienācis. Neko neteikdama, viņa metas sievietei ap kaklu un izplūst asarās.
Hanna nespēj noticēt, ka viņai vairs nebūs te jāuzturas, jāpacieš apkārtējo pazemojums un saltā personāla attieksme. Beidzot atkal viņai būs īstu māju, kur atgriezties!


-Papīru formulēšana prasīs laiku, tāpēc tu varētu tikmēr sakravāties. - Ksenija ierosina, palaizdama Hannu vaļā no tvēriena. Meitene tikai pamāj un aizskrien atpakaļ uz istabu.
Sieviete nolūkojas bērnam pakaļ un sirds iepukstas straujāk. Viņa nebija gaidījusi, ka Hanna sāks raudāt un metīsies ap kaklu – tik ļoti meitene alkst māju. Ksenija vairākas stundas kārtīgi bija apsvērusi savu lēmumu. Viņai tika piedāvāti Hannas vienaudži, jo tieši tādu vecumu sieviete bija ierakstījusi dokumentos. Viņai šķiet, ka ar tādiem bērniem vieglāk vestos komunikācija, jo viņi ir sevis apzināšanās sākumposmā.


Viņa daudz domāja par Hannu, lai gan tikās ar vēl pāris bērniem, kuri palikuši bez ģimenes. Viņi visi bija iekšēji salauzti un ārēji noskumuši, taču Hanna atšķīrās. Šķiet, viņai dziļi dvēselē ir kas nesalaužams. Vadītāja pastāstīja, ka meitene cieš no mobinga un bērni nav viņu pieņēmuši, uzskatot, ka meitene ir vienkārši izlutināta, kaut gan nekas no tā nav patiesības.
Ksenija nespēj izslēgt no domām meitenes mīļās, apaļās un cerību pilnās acis, kas lūkojās viņējās, gaidot, kad sieviete izlems. Tajā mirklī viņa saprata, ka Hanna būs bērns, ko turpmāk viņa sauks par savu, ja vien meitene, protams, pati to vēlētos. Ksenija negrib kādu ar varu aizvilkt prom un piespiedu kārtā likt dzīvot ar sevi.


Un Hanna piekrita. Arī sievietes garastāvoklis ir uzlabojies, un viņa ātriem soļiem steidz nokārtot pēdējās formalitātes, lai beidzot pāršķirtu pavisam jaunu lappusi.
Meitene aši savāc visas savas mantas. To, protams, nav daudz. Pāris lietoti apģērba gabali un grāmatas. Vairāk viņai nekas nepieder.


-Kur tu iesi? - Jautā Žanete, sēdēdama savā gultā un kaut ko ķēpādama rūtiņu kladē. Hanna ievēro, cik dubļainas ir Žanetes kedas, bet tas viņai netraucē atrasties gultā ar visiem apaviem kājās.
-Prom. - Hanna atbild, pārbaudīdama, vai tiešām nekas nav atstāts.
-Beidzot! - Sindija piebiedrojas sarunai, ja to tā vispār var nosaukt, - Es jau domāju, ka tas nekad nenotiks.


-Es arī tā domāju, bet beidzot esmu atradusi mājas un nekad vairs te neatgriezīšos. - Hanna nespēj noslēpt savu prieku. Tas lauztin laužas uz āru un grib aplipināt arī citus.
-Drīz vien tevi izmetīs uz ielas kā vecu suni. Cilvēkiem nevajag lielus bērnus. Visi grib zīdaiņus. - Žanete pārmetoši saka.


Hanna uzlūko istabas biedreni, ar ko pavadījusi kopā pusotru gadu. Viņa ievēro vasaras raibumus uz viņas vaigiem un degungala un ugunīgos, sprogainos matus. Žanete neizskatās ļauna, bet viņa tāda ir. Hanna zina, cik riebīgus vārdus meitene spēj pateikt.
-Tu melo. - Viņa izspiež, bet vārdi skan klusi un nepārliecinoši. Hanna negrib tiem ticēt, bet viņa jau neko nezina par dzīvi ārpus šī nama sienām. Viņa nezina, kuri cilvēki ir ļauni, bet kuri labi. Kuriem ir patiesi nodomi, bet kuri tikai izliekas par jaukajiem. Varbūt Ksenija ir uzlikusi masku, aiz kuras slēpjas kaut kas ļauns.


Meitene cenšas aizgaiņāt nepatīkamās pārdomas, ko izraisījusi Žanete, bet tās aizvien paliek viņas apziņā.
Tad pie durvīm pieklauvē un tajās parādās Ksenija. Sievietei rokās ir kaut kāda melna dokumentu mape.
-Mums jādodas. - Viņa saka maigā balsī. Tā salauž visas Hannas aizdomas un aizlidina tās tālu prom. Ksenija nav ļauna.


-Vai es varu atvadīties no Beatrises? - Meitene uzreiz iedomājas par savu vienīgo draugu, kurš vismaz centies viņu izprast.
-Diemžēl mums nav laika, taksis jau gaida, bet tu noteikti varēsi viņai piezvanīt. - Ksenija apsola un Hannu šī doma apmierina.
Viņa paķer nelielo somu un dodas prom, pat nepasakot atā savām briesmīgajām istabas biedrenēm.
Ārā patiešām gaida taksis. Ksenija nosauc kaut kādu adresi, bet Hanna platām acīm raugās ārā pa mašīnas logu. Viss šķiet tik svešs un dzīvs vienlaikus. Satiksme un gājēji, košie veikalu skatlogi un izkārtnes, ko paspilgtina rūsganā laternu gaisma.


-Mēs varētu kaut ko pagatavot vakariņām kopā. - Ksenija ierunājas. Viņa, šķiet, ir nomierinājusies, jo satraukums balsī ir zudis.
-Labprāt. Es šo to esmu iemācījusies, dzīvojot bērnu namā. - Hanna atbild, nenolaizdama acis no ārpasaulīgā krāšņuma.
-Labi, tad es uzticēšos tev. - Ksenija pasmaida.


Pēc aptuveni piecām minūtēm mašīna apstājas kāda daudzdzīvokļu nama priekšā. Tas ir milzīgs. Gandrīz kā debesskrāpis, kuru Hanna reiz bija apskatījusi kādā grāmatā par Ņujorku.
Hanna taksistam pasaka arlabvakaru un tad abas dodas kāpņu telpā. Tā ir netīra un piegružota, bet Hannai tas netraucē. Viņas dodas ar liftu uz astoto stāvu, kurā atrodas Ksenijas dzīvoklis.
Abas klusē, ieklausīdamies trokšņos, ko izdod lifts.


Nonākot pie tumši sarkanām durvīm, Ksenija apstājas un ievelk elpu.
-Esi sveicināta mājās, Hanna. - Viņa pasmaida un samīļo meiteni, kurai nedaudz trīc ceļgali.
Viņai nav ne jausmas, ko sagaidīt no jaunās dzīves, bet Hanna cer, ka tā būs labāka par iepriekšējo.

85 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Atzīmējos, ka lasu emotion un, pazīstot to, kā Tu raksti, gaidu ar nepacietību, kādas zapadļankas Hannu gaida tālāk.
2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt