local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //93

73 0

Ksenija cauri darba kabinetu vēro apkārtni. Šodien ārā līst un lietus piles sitas stiklā. Diena ir drūma un apmākusies, gluži kā pati sieviete. Viņa uzmet acis datoram, kura ekrānā mirgo vairākas e-pasta vēstules no dažādiem klientiem.


Šodiena atkal ir kārtējā drūmā diena viņas dzīvē. Pēdējā laikā tādu ir bijis pietiekami daudz, lai viņa saprastu, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Ksenijai ir 28 gadi, un tieši tāpēc viņa ir nobažījusies par to, kas īsti notiek.


Jau kādu laiciņu viņas domas aizvien vairāk aizkavējas pie bērniem, kuriem nākas dzīvot bez vecākiem un mīlestības. Nesen viņa bija skatījusies kādu televīzijas raidījumu par bērniem, kuriem nākas uzaugt bērnu namā. Tajā reizē Ksenija pieķēra sevi pie domas, ka viņai arī gribētos kādu par ko rūpēties un ko mīlēt no sirds.


Viņai ir apnicis būt vienai, aiziet mājās, kur neviens negaida, ieslēgt televizoru un aizmigt uz dīvāna. Tādas ir viņas dienas – darbs un mājas. Pārāk bezmērķīga dzīve priekš tik jaunas sievietes.
Ksenija aizver visus uzmācīgos logus un ieraksta meklētājā informāciju par adopcijas noteikumiem un kārtību. Viņa jūt, ka šoreiz tas būs pa īstam un nopietni. Sieviete jau prāto, ko teiktu viņas vecāki... Mamma allaž ir alkusi pēc mazbērna, ko lolot un lutināt, bet tētis šādos jautājumos bijis atturīgāks, kaut gan Ksenija ir jutusi, ka abi vēlētos mazu ķiparu.


Diemžēl ar vīriešiem sievietei nav paveicies – tik daudz attiecību, kas nav rezultējušās ar panākumiem. Vienmēr viens un tas pats – trauku plēšana un negulētas naktis pieraudātā spilvenā. Tik daudz reižu Ksenija ir dzirdējusi frāzi: "Atvaino, bet mums nekas nesanāks". Tik daudz reižu sieviete ir meklējusi vainu sevī līdz nelabumam.


Viņa ir vairākas stundas pavadījusi spoguļa priekšā un skaļi atkārtojusi, ka ir nekam nederīga, resna govs, kas nav pelnījusi laimi. Ksenija nekad nav izcēlusi vai atklājusi savu skaistuma pusi. Sievietes blondie, līdz pleciem garie mati, vienmēr ir saņemti pieglauztā astē. Bieži vien tie ir taukaini, jo viņai nav, kam censties. Arī problēmas ar svaru ir acīmredzamas.


Uzsākot jaunas attiecības, viņa ir centusies doties uz sporta zāli vai vismaz saņēmusies vakaros paskriet apkārt rajonam, tomēr, tiklīdz viss ir beidzies, sieviete tam met mieru. Tā vietā viņa sapērk kaudzi neveselīgas pārtikas, ko notiesā vienā reizē, skatoties bezjēdzīgas ziepenes.
Sieviete vēlreiz pārlasa visus noteikumus un tad roka apstājas. Sirds sāk dauzīties straujāk, bet viņai tik ļoti gribētos kādu bērnu, kas iedvestu dzīvību un ļautu pāršķirt jaunu lappusi. Nekādu vīriešu un bezmērķīgu randiņu. Ja Ksenijai būtu kāds cilvēks, viņai būtu, kā dēļ censties kļūt labākai.


Kad Ksenija bija maza, viņa vienmēr sapņoja par dienu, kad varēs kļūt par mammu kādam ķiparam. Viņa tik ļoti vēlējās turēt rokās īstu, siltu zīdaini, nevis vēsu plastmasas lelli ar mirušām acīm un tukšu skatienu nekurienē. Arī tagad, kad sieviete redz pārvietojamies kādu mammu ar ratiņiem vai bērnus, kuri laimīgi skraidelē parkā, viņas sirds sāp tik ļoti, ka nākas novērst skatienu.
Viņa nekad nav sajutusi sīciņu roku savā plaukstā, nekad nav savās skavās turējusi īstu būtni, kas piederētu tikai viņai.


Domas iztraucē īss klauvējiens pie durvīm. Viņa sabīstas un saraujas.
-Vai pabeidzi audita grāmatu? - Vaicā priekšniece, kas ir sieviete ap 50. Viņa ir pārlieku strikta, lai kāds izdomātu nepklausīt. Ksenija šodien nemaz nav ķērusies tai klāt...
-Strādāju pie tā. Drīz būs gatava. - Viņa samelo, uzreiz sajūtot vainas apziņu. Ksneijai nepatīk melot un vēl jo mazāk cilvēkam, kura dēļ viņai ir iespēja pelnīt iztiku.


-Līdz vakaram jābūt pabeigtam. Pēc tam redaktors to pārlasīs. - Priekšniece noskalda un aizver durvis. Apdullinošā skaņa paliek kabinetā vēl kādu mirkli, tad iesūcas neglīti dzeltenajās sienās un izzūd pavisam.
Ksenija paslēpj seju plaukstās, tad pamasē deniņus un aizver adopcijas lapu. Šodien jākoncentrējas darbam.


Varbūt kādu dienu viņa nebūs tik gļēva un beidzot spēs veikt kādu patiešām nopietnu lēmumu.
Darba diena beidzas pulksten 18, sieviete ir pārgurusi, bet viss nepieciešamais ir padarīts. Viņa izslēdz datoru un tad pamet savu kabinetu. Lietus turpina līt, bet viņa neizvelk savu lietussargu, lai no tā paglābtos.


Šodien viņa jūtas citādāk, nekā ierasts. Laimīgāka. Viņai pat izdodas uzsmaidīt svešiem garāmgājējiem, kas noteikti padomā, ka Ksenijai nav kaut kas kārtībā. Šodien, ejot garām veikala skatlogiem, viņa nenovērš skatienu no sava korpulentā ķermeņa, bet vēro to un pat izspiež sīku smaidiņu.


Viņa izlemj ieiet vienā no apģērbu veikaliem un iegādāties sev kaut ko skaistu. Pēdējo reizi Ksenija apģērbu sev pirka pirms pusgada – tad, kad tika uzskāta kārtējā mīlas dēka.
Tikai tagad viņa apjauš, ka patiesībā allaž ir centusies tikai vīriešu dēļ, tajā visā aizmirstot par sevi pašu. Viņai bija svarīgi, ko kāds cits padomās. Viņai bija svarīgi uz restorānu uzvilkt dārga zīmola kleitu, ieveidot matus un uzklāt vakar grimu, nevis aiziet vienkāršā apģērbā un copē, jo citi padomātu, ka viņa ir nekopta. Arī vīrietis vairāk nevēlētos tikties.


Šoreiz ir citādāk – viņa iepirksies sevis dēļ un tikai. Viņa pāršķir vairākus pakaramos, meklējot kaut ko piemērotu pavasarim, kas tūdaļ iestāsies. Beigu beigās viņa izvēlas maigi rozā bikškostīmu, kas lieliski izceļ viņas formas un paslēpj to, ko nevajag redzēt citiem.


Tad sieviete nopērk pudeli vīna un šokolādes kasti – arī sev. Ir piektdiena un viņa jau zina, ka aizejot mājās, sameklēs kādu romantisko filmu, pie kuras raudās un tad dzers vīnu.
Dzīvoklis ir neliels. Tajā ir viena maza istaba, virtuve un vēl mazāka vannasistaba, toties tas ir mājīgs un piemērots tieši Ksenijai. Plauktiņos drūzmējas noputējušu grāmatu muguriņas. Ksenija nekad nav lasījusi nevienu no tām, tomēr to esamība rada priekšstatu, ka viņa ir izglītota un zinoša sieviete. Viņa iesēžas savā ķiršsarkanajā dīvānā un nopūšas. Šoreiz tā ir laimīga nopūta pēc garas dienas, kas tik veiksmīgi noslēgusies.


Ksenija nejūtas nogurusi, kā tas vienmēr ir, tieši pretēji, viņa jūt enerģijas pieplūdumu.
Sieviete aši uzvelk jauniegūto apģērbu un ieslēdz mūziku, paralēli atkorķējot vīna pudeli. Viņa pagriež skaļāk, ielej dzērienu glāzē ar garu kātu un tad ļaujas popmūzikas valdzinājumam. Augums pats uzsāk kustības un viņa riņķo pa nelielo istabiņu, iztēlodamās, ka glāze ir partneris. Kseniju šī doma uzjautrina, tāpēc viņa sāk nevaldāmi smieties.
Viņa tik sen nav dejojusi viena pati, tāpat vien, prieka pēc. Un sajūtas ir fantastiskas.
Pēc laiciņa viņa aizelsusies apsēžas uz grīdas un iedzer skābeno vīnu. Tas jau nedaudz ir apreibinājis sievieti, tāpēc garastāvoklis uzlabojas vēl vairāk.


Viņa paņem savu portatīvo datoru. Dziļi iekšā vēl aizvien ideja par bērna adopciju viņu urdī.
Varbūt vainojama vīna ietekme, varbūt pārlieku lielā degsme mainīt savu dzīvi, bet Ksenija beigu beigās piesakās adapcijai. Kad tas izdarīts, viņa datora ekrāna priekšā paceļ vīna glāzi un it kā saskandina.
Vēsais šķidrums no jauna iesūcās asinīs, radot pārlieku eiforisku sajūtu.

73 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt
Kas ir audita grāmata un vai tādām ir redaktors? Neesmu drošs. Drīzāk tas būs audita ziņojums vai atskaite. Un domāju, ka viņas arī neraksta vienā dienā. `Siltais zīdainis` lika pasmaidīt emotion Nē nu tā jau tas ir, ir viņi silti vai pat karsti, bet tas vārdu salikums ir drusku jokains.
0 0 atbildēt