local-stats-pixel fb-conv-api

Suaresu dzimtas noslēpums 3110

47 0

Iepirkumi izrādījās divi maisi ēdiena un divi maisi drēbju. Ēdiena maisi bija smagāki, un tos paņēma Džeikobs – ne tikai tāpēc, ka bija džentlmenis vai tikai izlikās par tādu, bet arī tamdēļ, lai varētu pirmais tos izrevidēt. Ko, atgriežoties virtuvē, viņš arī steidzās darīt.

- Šos ledusskapī parastajā plauktā, bet šitos – saldētavā! – Džeikobs izrīkoja Melno Rozi, un viņa bez sevišķa entuziasma paklausīja, savus maisus ar drēbēm pagaidām noliekot virtuvē uz grīdas pie sienas. Dženifera, tikmēr sarūpējusi sevi krūzīti karstās šokolādes, iekārtojās sēdus virtuves virsmas un vēroja, kā abi pārējie strādā.

- Vakariņas neviens īpaši negatavos. – Viņa pavīpsnāja. – Ja gribi ēst, sameklē kaut ko pati.

Klusēdama pamājusi ar galvu, Melnā Roze izvēlējās iepakojumu jogurta un banānu. Džeikobs, pārlūkojis gan ledusskapja, gan virtuves skapīšu saturu, bez kādām ceremonijām pievāca meitenes iecienīto brokastu pārslu paku, un sameklējis karoti, sāka ēst tās pa taisno no iepakojuma.

- Baigi labās. – Viņš pēc brīža paziņoja ar pilnu muti. – Nebiju vēl šitās nekad provējis.

- Mums jāsarunā vēl dažas lietas. – Malkodama karsto šokolādi, Dženifera teica, nelikdamies ne zinis par Džeikoba atklājumu. – Pirmkārt, mums jāsaprot, ka mēs vairāk gaidām mēģinājumus Soledadu nolaupīt un aizvest piespiedu kārtā, nevis mēģinājumus viņu nogalināt. Tātad, negaidīts uzbrukums ar spēku ir samērā mazticams, mums vairāk jāgatavojas, ka var ierasties cilvēki, kas it kā uzvedas miermīlīgi, bet ir gatavi aizvest Soledadu ar varu sev līdzi. Bet tā kā mēs to zinām, tad tas nav pārāk bīstami. – Iedzērusi kārtējo malku, viņa turpināja. – Kā jau runājām iepriekš, es spēlēju mājkalpotājas lomu. Pieņemu, ka mājkalpotājas rīts sākas agrāk kā visiem pārējiem. Tātad es pirmā eju gulēt, mainamies četros no rīta. Starp citu, vai jūs pamanījāt, ka māju jau uzmana? Labi, es neesmu par 100% pārliecināta, bet viena aizdomīga mašīna uz ielas stāvēja. Vēlāk iziešu pārbaudīt, vai nekas nav mainījies. Tā, kas vēl? Soledada, kādu kafiju tu parasti dzer? Ja atnāk kaut kādi cilvēki, kas grib ar tevi runāties, lai nesanāk tā, ka es nezinu.

- Latē... – Melnā Roze atbildēja. – Parasti latē.

- Izdomā kaut ko citu, es neesmu droša, ka mācēšu to pagatavot. – Dženifera iesmējās.

- Es zinu, kā taisa latē. – Džeikobs iesaistījās sarunā. – Es tev parādīšu.

- Nu jācer, ka tas nebūs pārāk sarežģīti.

- Gan jau tiksi galā. – Viņš pasmaidīja un pievērsās Melnajai Rozei. – Bet par cilvēkiem, kas var atnākt. Mums vajadzētu laicīgi padomāt par to, kas var atnākt. Sāksim ar cilvēkiem, kam ir atslēgas vai zināms vārtu un durvju kods, un kuri var iekļūt sētā un mājā saviem spēkiem.

- Mājkalpotāja Marija un viņas dēls Migels. – Brīdi apdomājusi, meitene atbildēja. – Tu Mariju redzēji, mēs atstājām pie viņiem Mensonu. Es viņai pateicu, lai nenāk šurp... Es nezinu, vai viņa to pateiks arī Migelam. Principā viņš var atnākt. Viņš... viņš ir dārznieks un dara visādus tādus darbus. Viņš lielākoties izskatās gandrīz pēc bomža, ja vien es kādreiz nelieku viņam īpaši sakopties.

- Cik viņam gadu, kāds augums, resns, tievs? – Džeikobs taujāja. – Apraksti, cik vari, lai varam viņu iespējami viegli atpazīt. Mums jāzin, vai cilvēks, kuru mēs nejauši satiekam pagalmā vai mājā ir Migels, vai kāds pavisam svešs.

- Viņam ir ap četrdesmit, drusku garāks un dūšīgāks par tevi, bet nevar teikt, ka īpaši resns. – Melnā Roze sāka stāstīt. – Mati nekārtīgi, mazliet čirkojas un ir sākuši sirmot. Parasti noaudzis ar bārdas rugājiem. Briļļu nav.

- Skaidrs. – Dženifera pamāja ar galvu. – Tas no tiem, kas var iekļūt paši, ir viss? Tālāk, kas ir tie, kas var atnākt bez īpaša uzaicinājuma, vai kuri nāk te regulāri?

- Havjers, jeb sinjors Kaldena no žurnāla. – Meitene skaļi prātoja, atcerējusies, ka pēdējās dienas laikā nav likusies par Havjeru ne zinis un viņš ir atbildējis ar apmēram to pašu. – Tāds cienīgs, sirms sinjors ar brillēm, vienmēr uzvalkā.

- Fotogrāfiju nav? – Džeikobs iejautājās. – Labāk reizi redzēt, nekā simts reizes dzirdēt.

- Es paskatīšos! – Melnā Roze apsolīja. – Kaut gan Migela fotogrāfijas man noteikti nebūs. Nevienam citam gan it kā nevajadzētu nākt, vismaz es nevaru iedomāties.

- Lieliski. Un pēdējais... – Dženifera parakņājās kabatā un, izvilkusi plastikāta plāksnīti, paslidināja to Džeikobam. – Iepazīsties ar sevi kārtīgi, Hosē!

- Hosē? – Džeikobs atplauka platā smaidā. Paņēmis plastikāta plāksnīti, viņš to rūpīgi aplūkoja un staroja priekā. – Super! Vienmēr esmu sapņojis kļūt par Hosē!

Melnā Roze nevarēja turēties pretī ziņkārības kārdinājumam un, piegājusi blakus Džeikobam, arī ieskatījās plastikāta plāksnītē. Ta izrādījās esam visparastākās autovadītāja tiesības uz Hosē Lodero vārda un ar Džeikoba bildi.

- Un mani lūdzu turpmāk saukt par Mariannu. – Dženifera noleca no virtuves virsmas. – Nekādu padziļinātu pārbaudi gan šie dokumenti neizturēs, tāpēc uzvedīsimies godīgi un iespēju robežās izvairīsimies no jebkādām nepatikšanām. – Viņa ieskatījās rokas pulkstenī. – Tuvojas apaļa stunda, nav tagad kaut kādas vakara ziņas pa televizoru? Es ierosinu paskatīties, ko par mums stāsta.

Kādas nekādas vakariņas bija paēstas, un Džeikobs – vai arī, kā viņš bija jāsauc tagad, Hosē – kopā ar Melno Rozi pirmie pārcēlās uz meitenes istabu, bet Dženifera – Marianna apsolīja pievienoties pēc brīža.

Kamēr ziņas vēl nebija sākušās, Melnā Roze sameklēja internetā Havjera fotogrāfiju, lai Džeikobs – Hosē un Dženifera – Marianna zinātu, kā viņš izskatās. Izrādījās, ka internetā var atrast arī Migela fotogrāfiju.

Īsi pirms sākās ziņas, viņiem piebiedrojās arī treniņtērpā paspējusi pārģērbties Dženifera – Marianna. Dievs vien to zin, kā abus viņas pieskatītājus sauca īstajos vārdos, Melnā Roze prātoja, kamēr ekrānā skrēja ziņu ievadtitri, tomēr saņemties un pajautāt atklāti viņa īsti nespēja.

Kā jau to varēja gaidīt, ziņas sākās ar sensacionālu paziņojumu par pilsētā šodien notikušu apšaudi un diviem terora aktiem.

Vispirms diktore aizrautīgi pastāstīja par apšaudi un sprādzieniem, kas šorīt bija notikusi kādā lētā biroju ēkā, un kuru rezultātā bija gājuši bojā desmit cilvēki. Melnā Roze sev par lielu pārsteigumu konstatēja, ka ziņās ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, ka upuri bijuši bruņoti – ko viņa no rīta bija redzējusi pati savām acīm, un tā vietā tiek iztēloti par nejaušiem garāmgājējiem. Saskaņā ar ziņās stāstīto – tieši stāstīto, jo video no notikuma vietas rādīja vien nodegušo automašīnu, izsistos logus ēkās un asiņu peļķes uz asfalta - nezināmi uzbrucēji bija vienkārši tāpat sākuši šaut pūlī un uzspridzinājuši spridzekli. Tieši tāpat netika pieminēts arī privātdetektīvs Horhe Gonsaless – kaut arī notikuma vietā policisti bija sprieduši, ka apšaude esot sākusies tieši viņa kabinetā.

Melnā Roze gribēja skaļi paziņot, ka ziņas melo, bet nebija īsti momenta, jo ieslīgstot diskusijās, varēja palaist kaut ko garām. Tāpēc viņa turpināja skatīties klusēdama.

Pēc tam diktore pievērsās otram notikumam – proti, vēl vienam sprādzienam citā pilsētas daļā, kuru Melnā Roze atpazina kā dona Rudolfo dzīvesvietu.

Arī šeit parādīja tikai apkārtējās mājās izsistos logus un izgāztos vārtus pie iebrauktuves dona Rudolfo savrupmājas pagalmā. Tos komentējot, stāstīja, ka šeit noticis vēl viens, jaudīgāks sprādziens nekā no rīta, turklāt tā rezultātā esot gājuši bojā veseli deviņi cilvēk cilvēki. Policijai esot pamats domāt, ka sprādziens ir bijis vērsts pret sabiedrībā labi zināmo un cienīgo uzņēmēju sinjoru Rudolfo Valleho, kurš gan šobrīd skaitoties bez vēsts pazudis.

Tagad Melnā Roze saprata, kāpēc pirmais Mariannas šāviens dona Rudolfo savrupmājā bija tik skaļš. Tas bija noticis vienlaicīgi ar sprādzienu uz ielas, kurš bija aizēnojis šāviena troksni un padarījis neatpazīstamus vairākus pirmajam ātri sekojošos šāvienus, savukārt pārējie uzbrucēji bija lietojuši klusinātājus. Līdz ar to policija iebrukuma faktu dona Rudolfo savrupmājā visdrīzāk atklāja vien tad, kad sāka interesēties par izgāztajiem vārtiem uz viņa pagalmu...

Un kāpēc sprādzienā bija gājuši bojā deviņi cilvēki? Melnā Roze mēģināja atcerēties, cik tad cilvēku bija dona Rudolfo mājā, bet bija grūti koncentrēties, jo ziņas gruzīja jaunu informāciju – tagad ekrānā bija parādījās norūpējies policijas priekšnieks sinjors Kantaress, kurš pārliecinoši stāstīja par to, cik policija nepagurusi strādā, lai atklātu šos noziegumus un lai iedzīvotāji būtu drošībā.

Kantaress arī paziņoja, ka policijai ir zināms aizdomās turētais par šiem noziegumiem, un lūdza sabiedrības palīdzību ļaundara notveršanā. Jau pēc brīža tika parādīta arī viņa – Giljermo Toresa – fotogrāfija.

Melnā Roze viņu atpazina ne tikai pēc vārda. No fotogrāfijas televizora ekrānā viņai pretī lūkojās Mensons.

47 0 10 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Atzīmē kā orgu, kad pievieno rakstu, lai katru reizi nebūtu jāpiešķir...

emotion +

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

Nu galīgi neiet tam Mensonam emotion

0 0 atbildēt