Gleznas tas ir mākslas veids, kurā tiek iemūžināts kāds mirklis vai autora fantāzija, bet to tapšanas jēgā mēdz palikt neatklāta, bet šīs gleznas prot radīt nelaimes un problēmas. Protams gribētāju to apskatīt netrūkst. Ceru, ka izbaudīsiet rakstu, jūsu padevīgā Trojas Helēna. P.s. Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs nospiestu plusu.
Visi ekstrasensi, kuri redzējuši Kalifornijas mākslinieka sirreālista Bila Stounhema 1972. gadā radīto gleznu “Rokas viņam pretojas” (Hands Resist Him), ir pārliecināti, ka no tās nāk ļaunums. Gleznā mākslinieks ar savu jaunāko māsu stāv savas dzimtās mājas priekšā. Zēns ar neskaidriem sejas vaibstiem un lelle dzīvas meitenes augumā, abi sastinguši, stāvot pie stikla durvīm.
Ar šo gleznu saistīti daudzi baisi nostāsti. Pirmais par gleznas ļaundabīgo spēku uz savas ādas dabūja pārliecināties mākslas zinātnieks, kurš novērtēja šo darbu. Drīz viņš nomira. Tad glezna nonāca kāda amerikāņu aktiera īpašumā, kurš tāpat drīzumā šķīrās no šīs pasaules. Pēc viņa nāves darbs uz neilgu laiku nozuda, bet tad kāda ģimene to nejauši atrada izgāztuvē, aiznesa mājās un piekāra bērnistabā pie sienas.
Rezultātā šīs ģimenes dzīve pārvērtās šausminošā murgā. Mazā meitiņa katru nakti panikā skrēja uz vecāku guļamistabu un sūdzējās, ka “bērni no gleznas” pastāvīgi kaujas un pārvietojas. Tēvs nolēma uzstādīt guļamistabā kameru, kas reaģē uz kustību, un patiešām – nakts laikā tā nostrādāja vairākas reizes.
Saprotams, ģimene steidzās atbrīvoties no biedējošās gleznas, un drīzumā to piedāvāja pārdošanai tīmekļa izsolē. Taču tās rīkotāji pat nenojauta, kādu reakciju radīs šī dīvainā glezna. Viņi citu pēc citas sāka saņemt virkni vēstuļu ar sūdzībām par to, ka, raugoties gleznā, cilvēkiem kļuvis slikti, bet dažus pat piemeklējusi sirdslēkme. Visbeidzot to tomēr nopircis kādas mākslas galerijas īpašnieks, un nākamās vēstules ar tamlīdzīgām sūdzībām jau tika adresētas šim kungam. Pie viņa pat vērsās divi amerikāņu eksorcisti un ekstrasensi, piedāvādami savus pakalpojumus.
Slavenā Leonardo da Vinči “Džokonda” kopš tās radīšanas brīža cilvēkus ne tikai sajūsminājusi, bet arī biedējusi. Šķiet, neviens cits mākslas šedevrs nav tīts tik lielā leģendu un mistisku nostāstu plīvurā. Monas Lizas mistiskais smaids un da Vinči it kā iekodētie simboli šajā gleznā joprojām neliek mierā zinātnieku un mistikas mīļotāju prātus.
Zināms, ka pati Mona Liza, kura pozēja māksliniekam, nomira jauna, 28 gadu vecumā, un arīdzan ar pašu da Vinči, strādājot pie šā portreta, notikušas dīvainas metamorfozes. Laikabiedru atmiņas pauž, ka viņš bijis gluži apsēsts ar šo gleznu, pastāvīgi centies tajā kaut ko uzlabot un mainīt. Glezna nelika viņam mieru ne dienu, ne nakti. Līdz pat savai nāves stundai viņš ar to nebija mierā un pārzīmēja pēdējos sešus mūža gadus. Turklāt visu šo laiku viņš juties garīgi nomākts un fiziski savārdzis, it kā portrets atņemtu viņam visu dzīvības enerģiju.
Luvras darbinieki novērojuši vēl kādu interesantu parādību. Ilgstoši pārtraukumi muzeja darbā “Džokondai” nenāk par labu. Tā sāk itin kā sarukt, kļūst drūma, neizteiksmīga, bet atliek tikai atkal parādīties apmeklētājiem, un “Mona Liza” atkal atplaukst smaidā – krāsas kļūst svaigas un sulīgas, fons izgaismojas, smaids top daudz izteiksmīgāks, pavedinošāks un dēmoniskāks…
Vēl viena glezna, uz kuras attēlotais bērns nesot nelaimes, ir “Raudošais puisēns” – precīzāk, tās reprodukcija. Viss sākās 1985. gadā Anglijā, pateicoties dīvainu sakritību virknei. Notika vairāki dzīvojamo māju aizdegšanās gadījumi. Bija arī cilvēku upuri. Daži no cietušajiem pievērsa uzmanību dīvainajai gleznai, kas joprojām atradās starp izglābtajām mantām. Un piepeši tādu paziņojumu kļuva tik daudz, ka beidzot viens no ugunsdzēsēju inspektoriem tam pievērsa uzmanību un oficiāli darīja zināmu šo faktu.
Drīzumā vietējās avīzes pārpludināja neskaitāmas vēstules, kurās tika ziņots par dažādiem nelaimes gadījumiem, nāvi un ugunsgrēkiem, kas notikuši tūlīt pēc tam, kad saimnieki iegādājušies gleznas reprodukciju.
“Raudošo puisēnu” tūlīt sāka uzskatīt par nolādētu, uzpeldēja tā radīšanas priekšvēsture, ko turklāt vēl papildināja ar dažādām baumām un šausminošām detaļām. Rezultātā viena no avīzēm nopublicēja oficiālu paziņojumu par to, ka visiem, kuriem ir šī reprodukcija, no tās steidzīgi jāatbrīvojas.
Joprojām par gleznu klīst mistiski nostāsti, bet par tās oriģinālu tā arī nekas nav zināms. Taču, domājams, visnelaimīgāk juties pats gleznas modelis, proti, zēns, kura tēvs mākslinieks par katru cenu savu dēlēnu vēlējies iemūžināt izmisumā raudošu. Viņš zināja, ka dēls paniski baidās no uguns, tāpēc apzināti izmantojis viņa bailes, lai novestu līdz histērijai, nebeidzami dedzinot zēnam pie acīm sērkociņus. Reiz, vairs nespēdams izturēt tēva ņirgāšanos, zēns ar asarām acīs izmisumā kliedzis tēvam: “Kaut tu pats sadegtu!” Viņa lāsts piepildījās ļoti drīz. Pēc divām nedēļām no pneimonijas nomira nelaimīgais zēns, bet drīz pēc tam mājās piepeši izcēlās ugunsgrēks, kurā sadega arī viņa tēvs.
Desmitiem cilvēku, kuri tā vai citādi saskārušies ar norvēģu gleznotāja un grafiķa Edvarda Munka gleznu “Kliedziens”, pakļauti ļaunam liktenim. Daži piepeši saslimuši, citi sagājuši ragos ar tuviniekiem, bet bijuši arī tādi, kuri ieslīguši smagā depresijā līdz pat pilnīgai prāta zaudēšanai vai neizskaidrojama iemesla dēļ nomiruši. Tas viss gleznai radīja nelāgu slavu.
Visvairāk negatīvās enerģijas no gleznas izjutuši Norvēģijas Nacionālās mākslas galerijas darbinieki. Reiz muzeja apkalpotājs netīšām to nometis zemē. Pēc kāda laika viņam sākušās šausmīgas galvassāpes. Jāteic, ka iepriekš viņam nebija ne jausmas, ko patiesībā nozīmē īstas galvassāpes. Migrēnas lēkmes kļuva arvien biežākas un nepanesamākas. Viņam likās, ka galvā sakoncentrējusies visa tā agonijas spriedze, ko Munks ietvēris savā darbā. Viss beidzās ar to, ka nabaga cilvēks izdarīja pašnāvību.
Citā reizē vēl kādam muzeja darbiniekam glezna nokrita, kad to pārkāra no vienas sienas pie otras. Pēc nedēļas viņš iekļuva smagā autoavārijā, kuras rezultātā viņam bija lauztas kājas, rokas, dažas ribas, viņš guva iegurņa lūzumu un spēcīgu smadzeņu satricinājumu. Bet kādam muzeja apmeklētājam, kas sadomāja aptaustīt gleznu, pēc dažām dienām mājās izcēlies ugunsgrēks, kurā šis mākslas mīļotājs sadega.
Paša Edvarda Munka dzīve arī bijusi nebeidzamu traģēdiju un satricinājumu virkne. Viņu vajāja slimības, radinieku nāve, neprāts. Viņa māte nomira ar tuberkulozi, kad viņam bija pieci gadi. Pēc deviņiem gadiem ar smagu slimību nomira viņa iemīļotā māsa, tad brālis, bet viņa jaunākajai māsai ārsti uzstādīja baiso diagnozi – šizofrēnija. Munks pārdzīvoja smagu nervu sabrukumu, un ilgu laiku viņu ārstēja ar elektrošoku. Viņš nekad neapprecējās, jo doma par seksu uzdzina viņam šausmas. Šis patiešām nelaimīgais cilvēks nomira 81 gada vecumā, atstādams savai pilsētai Oslo milzīgu radošo mantojumu: 1200 gleznu, 4500 skiču un 18 000 grafikas darbu. Bet par viņa jaunrades virsotni joprojām uzskata gleznu “Kliedziens”.
Vienam no visspilgtākajiem un neordinārākajiem krievu mākslas ģēnijiem – Mihailam Vrubelim – ir darbi, ar kuriem ļoti cieši saistītas viņa personiskās dzīves traģēdijas. Viens no tādiem ir viņa mīļotā dēla Savas portrets, kurš uzgleznots neilgi pirms viņa nāves. Zēns saslima gluži negaidīti un nomira ļoti ātri.
Bet viena no viņa gleznoto dēmonu gleznām kļuva par traumējošu pašam Vrubelim. Mākslinieks nekādi nevarēja atrauties no gleznas, allaž turpināja zīmēt dēmona seju un pastāvīgi mainīt gleznas kolorītu. Kad glezna jau bija izstādīta izstādē, tā joprojām nelika Vrubeli mierā. Nepievēršot uzmanību apmeklētājiem, viņš nosēdās tai iepretim un turpināja strādāt gluži kā apsēsts. Tuvinieki sāka bažīties par viņa veselību. Viņu izmeklēja tolaik slavens krievu psihiatrs Behterevs. Diagnoze bija baisa – vājprātība un drīza nāve. Mākslinieku ievietoja slimnīcā, taču ārstēšana nepalīdzēja, un drīz viņš nomira.
Iepriekšejos gadsimtos cilvēki mācēja radīt brīnumus ar nedaudz mazākām iespējām, kādas ir pieejamas tagad.
