“Tatjana”, es nosmīnēju izlasot pirmoreiz viņas vārdu uz viņas nozīmītes. Tatjana bija kalsna brunete un viņa izskatījās piemīlīgi savā sarkanājā Rimi kasieres jakā, kas bija daudz pa lielu un ļoti izbalējusi. Noteikt to viņa bija ieguvusi mantojumā no kādas druknās kasieres, kas jau savus gadus bija nokalpojusi. Tatjanas nagi nebija svaigi lakoti kā citām kasierēm, bet gan nograuzti un šur tur arī bija melns aiz naga, domājams, ka tas nebija no niezošās dirsas kasīšanas, bet gan no kartupeļu kraušanas kastē. Varēja redzēt, ka viņa ir melnstrādniece un nav no izlutinātajām šmarām. Viņas brūnie taukainie mati spīdēja un seju saulīte bija pamatīgi nodirsusi ar vasaras raibumiem. Atlika viņai nokrāsot rižus matus un tad varētu viņu saukt par Pepiju Garzeķi. Viņa nerūpējās par sevi, tāpēc man izveidojās priekšstats, ka viņa ir vientuļā māte, kura būdama jauna, vidusskolas gados, žetonvakarā pirmo reizi noprovēja alkoholu un kāds džeks no paralēlklases kā tāda dēle bija klāt, lai izmantotu izdevību un paplunčinātu savu zuti svaigā dīķī. No rīta piecēlusies gultā un izvejojusi savu žetona gredzenu no dīķa viņa saprata, ka ikri ir iedēstīti. Pēcāk viņa nepabeidza skolu un māte sūtīja strādāt uzreiz pēc bērna piedzimšanas. Bet viņa man iepatikās un es biju gatavs viņu iekarot.
“Vai Rimi kartiņa būtu”, viņa sava lauztajā latviešu valodā man vaicāja. “Būs, būs”, es pasmaidot pasniedzu viņai, bet tā lai ieliekot rokās mūsu pirksti saskarās un es lēnām noglāstīju tos. Viņa nosarka uzreiz, kā biete, ko blakus pircējs paņēma uz akcīju. Ak šie sārtie vaigi, kā man tie patika, tik maigi, ka gribētos aiz tiem aizbāzt ko gaļīgu un pateikt: “Bļ&* nosauc man visu reizināšanas tabulu, k*ce”. Es būtu bargs pret viņu, bet tai pat laikā izradītu arī maigumu. Viņa vienmēr sēdēja pie kases, kur tikai var norēķināties ar karti, tas man lika noprast, ka viņai grūti iet ar skaitļiem, kas būtu izdevīgi man, kad viņa sauktu ar pilnu muti reizināšanas tabulu.
Biju jau izplānojis mūsu pirmo randiņu. Es viņu aizvestu pie friziera, tad pie manikīra, lai izskatītos skaista. Tad mēs abi ieietu Maximā un pie kases es viņai ļautu izlādēt visas sakrājušās dusmas pret Maximas kasieri, izkliedzot visus rupjos vārdus, kaut arī zinātu, ka visrupjākais vārds ko viņa varētu pateikt ir “nemākule”. Tad mēs vakarā aizietu pie manis un mēs papeldinātu zuti nu jau ieduļķotā dīķī.
Visas nākamās reizes, kad es iepirkos es mēģināju viņai dot kādus mājienu, piemēram, noliekot gurķi un gurķa galā abās pusē pa citronam vai to pašu ar lielo doktordesu. Mums pat izveidojās kontaks, viņa sāka mani sveicināt un pat vairs nenosarka, kad dodot Rimi kartiņu noglāstīju viņas pirkstus, bet gan draiski pasmaidīja. Dīķis bija gatavs, lai tajā atkal ielaistu zivi.
Biju nolemis viņu šodien uzzaicināt uz izplānoto randiņu, bet par nelaimi viņa pie savas kases nebija. Es biju sašustis. Pēkšņi es pamanīju viņu ppie kases, kur arī var skaidrā norēķināties. “Oho, iemācījās skaitīt un dabūjusi paaugstinājumu”, es priecīgs noteicu. Stāvot pie kases rindā es nespēju noticēt. Tatjana bija mainījusies. Izmazgāti mati ar ieveidotu frizūru, uzkrāsotas lūpas, pieaudzēti koši sarkani nadziņi. Es tiešām biju priecīgs, jo nebūs man jātērē nauda manikīram un frizierim. Pie viņas piegāja kāds maza auguma, kalsns apsargs, kas mūsdienās ir veikalu apsargu standarts. Uzlika savu roku viņai uz pleca un maigi noskūpstot uz vaiga novēlēja izdevušos dienu. Man no rokām izkrita doktordesa, kas aizripoja pei citu pircēju kājām. “Kuce”, es skaļi noklepojoties noteicu, tā ka visa rinda uz mani paskatījās. Man beidzot viss bija skaidrs. Visas sakritības liecināja, ka mazais, kalsnais apsargs pasteidzies priekšā un viņai ir iemācījis reizināšanas tabulu, kas arī viņai palīdzēja dabūt paaugstinājumu. Mēs sasveicinājāmies kā vienmēr, bet sāpīgākais bija tas, ka maksājot ar divdesminieku, viņa man neuzticējās un pārbaudīja vai tas ir īsts. Es izgāju no Rimi ar salauztu sirdi un vāroties dusmās.
Nakamajā dienā es sakrāmēju pilnu groziņu ar ierastajiem produktiem un devos pie Tatjanas kases. Es izturējos vēsi, nekas neliecināja par vakardienas triecienu. Viņa sasveicinājās ar mani, bet es atbildēju, tā it kā viņu pirmo reizi redzētu. “Rimi kartiņa būtu”, “Jā”, es atbildēju un nu jau pats novilku nevis pasniedzu viņai. Bet kartiņu nepieņēma. Tad es sāku stipri zāģēt to kartiņu aparātā, turp un atpakaļ, turp un atpakaļ, tā lai viņa zinātu, ko palaida garām. Noliku viņai atkal divdesminieku un, protams, viņa to pārbaudīja. Pateicos viņai un gāju ārā no Rimi. Attaisīju vaļā Coca cola bundžiņu un viltīgu smaidu padzēros. “Ehhh... uzvaras garša, deru tā ku*e pat nenojauta, ka tas divdesminieks visu nakti bija nogulējis starp maniem dibena vaigiem”!!
Bet bij ritiig labs. 
Cilvēkam jābūt ļoti apdalītam, lai ko tadu izdomātu 
