Katram piektajam Latvijas iedzīvotājam krīze ne tikai nav beigusies, bet ar katru dienu vēl padziļinās.
Nabadzība Latvijā16
Kopumā apmēram piektdaļa no Latvijas iedzīvotājiem ir pakļauti nabadzības riskam. Tas nozīmē, ka viņu mājsaimniecību ienākumi ir apmēram 300 eiro mēnesī vai mazāk, un šajās mājas bieži nepietiek naudas īrei, siltumam, pārtikai, dažkārt nav tualetes ar ūdeni, telefona vai televizora.
Pērn 100 000 Latvijas iedzīvotāju mēneša ienākumi bija mazāki par 45 latiem mēnesī.
Trūcīgām, vientuļām māmiņām Latvijā ir grūtāk izaudzināt bērnus nekā jebkurā citā Eiropas valstī.
Salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvija tērē vismazāko daļu daļu no kopprodukta sociālo pabalstu programmām, kas domātas tieši maznodrošinātajiem. Pasaules Banka (PB) norāda, ka Latvijas politiskā sistēma ļoti dāsni atbalsta turīgas ģimenes ar bērniem, ja tām ir augstāki ienākumi, bet vismazāk resursus iegulda bērnos, kuri dzīvo trūcīgās, nepilnās ģimenēs. Piemēram, neapliekamais minimums par aprūpē esošu personu, proti, bērnu, ir 165 eiro mēnesī, bet ko tas dod, ja tev ir minimālā alga, bet bērnu tev ir trīs?
2009. gadā, kad pēc Starptautiskā Valūtas fonda(SVF) aprēķiniem Latvijā bija vislielākais kopprodukta kritums pasaulē, tikai Bulgārija un Rumānija sociālajā drošības tīklā ieguldīja mazāk nekā Latvija. Salīdzinoši - Igaunija tolaik ieguldīja par 40%, bet Lietuva - par 33% vairāk, nekā Latvija.
Labklājības ministrijas (LM) dati liecina, ka pat vistreknākajos gados Latvijā palielinājās to iedzīvotāju skaits, kuri atradās zem nabadzības riska sliekšņa. Tas notika neskatoties uz kopējo ienākumu burbuļa augšanu un zemo bezdarba līmeni. No 2004. līdz 2008. gadam nabadzības riska indekss Latvijā palielinājās no 19% līdz 26% un bija viens no visaugstākajiem ES. Tas nozīmē, ka ienākumu pieaugums bija nevienlīdzīgs.GINI koeficents, kas mēra ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā, Latvijā ir visaugstākais ES.
Pēc globālās krīzes, arvien vairāk ekonomisti piekrīt, ka ienākumu nevienlīdzība kaitē gan ekonomikai, gan demokrātijai. Angļu zinātnieki Ričards Vilkinsons un Keita Piketa salīdzināja attīstītās valstis pēc ienākumu nevienlīdzības un atrada pārsteidzošu sakritību - jo lielāka nevienlīdzība, jo vairāk palielinās slepkavību un ieslodzīto skaits, garīgās slimības, ieskaitot alkoholismu, narkomāniju; mirstība, pastāv zema sociālā mobilitāte un neuzticība valdībai. Pētījumi arī atklāja, ka valstīs ar lielu ienākumu nevienlīdzību, šie faktori negatīvi ietekmē visus iedzīvotājus - gan trūcīgos, gan turīgos.
Ienākumu nevienlīdzību un nabadzību bieži pasniedz kā neizbēgamas kapitālisma sekas, bet abas parādības tiek regulētas ar politiskām izvēlēm. Valdības tās visvairāk var ietekmēt caur nodokļu reformām - jo lielāka jeb progresīvāka ienākumu pārdale kā, piemēram, Dānijā un Austrijā, jo mazāk nabadzīgo. Jo mazāka jeb konservatīvāka pārdale kā, piemēram, Amerikā un Latvijā, jo lielāka nevienlīdzība un mazāka iespēja nabadzībā izaugušajiem izsisties uz augšu. Nodokļu eksperti atzīst, ka Latvijā kopš neatkarības gadiem dominē ļoti konservatīva nodokļu politika.
Latvijas nodokļu sistēma iekasē visvairāk naudas no netiešajiem nodokļiem - pārsvarā PVN, caur patēriņa precēm kā pārtika, apģērbs vai zāles. Cilvēki ar zemiem ienākumiem izmanto lielāko daļu no sava budžeta šādiem tēriņiem. Valstīs, kurās ir progresīvākas nodokļu sistēmas, vairāk iekasē tiešajos nodokļos – no nekustamā īpašuma, noguldījumu procentiem, dividendēm un peļņas pieauguma, kas uzliek lielāku slogu turīgākajiem valsts iedzīvotājiem.
Nodokļu slogs cilvēkiem ar maziem ienākumiem pastiprinājās krīzes laikā. Kad 2008. gada beigās plīsa nekustamā īpašuma burbulis un gadu vēlāk bezdarba līmenis uzlēca līdz 21%, visi cieta no valsts budžeta apgriešanas. Ierēdņiem apcirpa algas. Uzlika daļējus griestus slimības, maternitātes, paternitātes, vecāku un bezdarbnieku pabalstiem. Pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas ieviesa nodokli dividendēm, kapitāla pieaugumam un mājokļiem. Bet vissmagākais slogs tika tieši vistrūcīgākajiem.
2009. gadā valdība paaugstināja nodokli pašnodarbinātajiem no 15% līdz 26%. Vienlaikus neapliekamais minimums samazinājās no 90 līdz 35 latiem. SVF pētījuma aprēķini liecina, ka trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ar zemiem ienākumiem tas nozīmēja 7% nodokļu kāpumu. Netiešie nodokļi, kas vistiešāk ietekmē trūcīgos, arī tika pacelti no 18% līdz 21%.
2011. gada nodokļu politika būtiski palielināja apkures un siltā ūdens izmaksas, kas visvairāk sita pa trūcīgo ģimeņu makiem. Šie valdības lēmumi, uzliekot lielāku slogu strādājošajiem, nostūma daudzus iedzīvotājus zem nabadzības sliekšņa.
Kādi bija alternatīvie risinājumi?
Dižķibeles gados valdība bieži aicināja visus savilkt jostas, jo mazāk sāpīgu budžeta apcirpšanas variantu vienkārši neesot. Tomēr daudzi fakti šo apgalvojumu noliedz.
Jau 2009. gada sarakstē starp Latvijas valdību un starptautiskajiem aizdevējiem, kas ir pieejama Wikileaks, ir skaidri redzams, ka aizdevēji - ES, SVF - lobēja citu pieeju valsts izdevumu samazināšanai. Vienā no Wikileaks ziņojumiem minēta telekonference starp tā laika finanšu ministru Eināru Repši (Vienotība) un SVF, ES un Zviedrijas valdību, kuri stingri ieteica pacelt nekustama īpašuma nodokli vai arī ieviest progresīvo nodokli turīgajiem, lai nebūtu jāsamazina neapliekamais minimums. Repše atbildējis, ka tas nav iespējams, jo politiskā situācija nav piemērota šādam lēmumam.
Lasot PB, SVF pētījumus un Wikileaks, ir redzams, ka starptautiskie aizdevēji vislielākās bažas izteica par to, ka budžeta samazinājuma slogs ir pārāk liels iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem. Tie arī ieteica konkrētas alternatīvas gan kā samazināt izmaksas, gan sniegt lielāku atbalstu trūcīgajām ģimenēm.
Piemēram, universālais valsts ģimenes pabalsts – 11 eiro par katru bērnu - gadā patērē apmēram 36% no kopējā sociālo pabalstu budžeta. Šis budžets ir domāts visneaizsargātākajām grupām, un tajā nav iekļauti pabalsti, kurus aprēķina no iemaksām (bezdarbnieku, slimības pabalsti), un jau tā ir viens no mazākajiem ES. PB pētījums izsaka pārsteigumu, ka Latvija piedāvā šādu universālu pabalstu visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no cilvēku ienākumiem un jau tā dāsnajiem vecāku pabalstiem. Daļa no Latvijas iedzīvotājiem pat nepiesākās šai summai, vēsta pētījums. PB ieteica valdībai pārdalīt 11 eiro tieši trūcīgākajām ģimenēm un pacelt šo piemaksu. Pat ar salīdzinoši augstu slieksni, piemēram, izsniedzot šo pabalstu tikai 40% no vismazāk turīgākajām mājsaimniecībām, valdība varētu ietaupīt lielu summu.
Labklājības ministrija saka, ka nav ieviesusi 11 eiro ģimenes pabalstu reformu, jo administratīvās izmaksas būtu augstas. Kad Re:Baltica jautāja, cik tieši, saņēma atbildi, ka šādi aprēķini neesot veikti. Ir izlemts ne tikai turpināt izsniegt šo pabalstu, tam vēl atrasti papildus resursi, lai programma turpinātos nemainīga.
Latvija pārsvarā atbalsta trūcīgos caur līdzfinansējumu pašvaldībām - garantētā minimāla ienākuma (GMI) un mājokļa pabalstiem. Šie pabalsti lielākoties atrodas uz pašvaldību pleciem. 2011.gadā pašvaldības tajos izmaksāja trīs reizes vairāk nekā pirms desmit gadiem (53 miljonus) un krīzes gados pabalstus daļēji apmaksāja valdība.
PB analīze norāda, ka pārāk liela daļa no GMI un dzīvokļu pabalstiem aizgāja turīgajām mājsaimniecībām. Pasaules pieredze rāda, ka šāda situācija bieži rodas, kad valsts iestādes nepietiekoši uzrauga pašvaldības. PB iesaka LM gan izmaksāt, gan uzraudzīt šos pabalstus. Tas nozīmētu, ka visās pašvaldībās tie būtu vienādi, nevis atkarīgi no vietējās varas rocības. Bet LM intervijā Re:Balticai apstiprināja, ka virzīsies uz pretējo pusi. Valsts budžeta līdzfinansējums GMI un mājokļu pabalstiem tiks nogriezts ar 2013.gadu un tie paliks tikai uz pašvaldību pārziņā.
PB eksperti uzskata, ka Latvija krīzes gados nevarēja atļauties arī māmiņu algu sistemu. Turklāt tā vairāk subsidēja ģimenes ar lielākiem ienākumiem, nekā trūcīgos. 2005.gadā valdība paaugstināja māmiņu algas cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem. Bet atšķirībā no maternitātes, paternitātes vai pensiju izmaksām, valdība līdz 2011.gadam neiekasēja papildus no katra iedzīvotāja, lai finansētu šo programmu. Krīzes laikā PB ieteica māmiņu algas samazināt un noteikt visiem vienādu - līdz 100 latiem mēnesī bērna pirmajā gadā un 30 otrajā, ietaupot 50 miljonus latu.
Kaut gan 2010. gadā valdība aktīvi piedalījās “Eiropas gada cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību,” un valdības dokumenti bieži piemin palīdzību trūcīgajiem kā prioritāti, neviens no šiem galvenajiem PB ieteikumiem nav ieviests.
Tieši otrādi, valdības atblastītās jaunākās nodokļu izmaiņas un palīdzība ģimenēm tikai vairo sociālo netaisnīgumu.
Nevajag pabalstus trūcīgajiem, lai iet strādāt
Palasot LM pētījumus un parunājot ar ierēdņiem, nav redzama skaidra peņemto lēmumu loģika. No vienas puses, valdība norāda uz nabadzības padziļināšanos, bet no otras - argumentē, ka palīdzība cilvēkiem ar vismazākiem ienākumiem ir jāsamazina.
LM dokumentos izcelta arī “simtlatnieku” programmas nozīme nabadzības mazināšanā. Katrs sestais no visiem dalībniekiem atrada darbu sešu mēnešu laikā pēc piedalīšanās programmā. Taču neskatoties uz vienu no augstākajiem bezdarba līmeņiem Eiropā, šī programma no 2012.gada ir pārtraukta un līdzīgiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem šogad atvēlēts daudz mazāk naudas.
Kāpēc tāda starpība starp koncepcijām, kas it kā grib palīdzēt trūcīgajiem, un politiku, kas valsts atbalstu samazina? “Krīze ir beigusies,” atbild labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). “Šobrīd tendences mainās uz labo pusi. Jā, nepietiekami, tomēr cilvēkiem ir iespējas atrast darbu,” ministre skaidro savas partijas Vienotība filozofiju.
Nākamā gada pavasarī LM gaida pētījuma rezultātus no PB, lai labāk saprastu trūcīgos un to vajadzības. Bet pagaidām, “jāiet uz darbu kaut vai Maximā. Valsts subsidētās darba vietas beigsies, bet Maximas veikalā darbs būs gadiem. Mēs labāk nokompensējam transportu, lai cilvēks tiek uz darbiem,” saka Viņķele.
O.K., parēķināsim, Maximā alga ir 325 eiro, ja viņi arī apmaksā transportu, cik izmaksā aukles pakalpojumi? Cik izmaksās medikamenti veselības un nervu saārstēšanai, jo Maxima un Rimi izceļas ar īpaši nežēlīgu cilvēku izspiešanu un novešanu līdz pat invaliditātei? Cik izmaksās sabojāti bērni, kas mammu neredzēs dienām un izaugs uz ielām?
Ilze Kurme, labklājības ministres biroja vadītāja, piebilst: “Reģionos uzņēmēji bļauj, ka nevar atrast mazkvalificētus strādniekus un piemin simts latu programmu, GMI un bērnu pabalstus kā problēmu.” Viņa pati šai pozīcijai daļēji piekrīt: “Ja man uz ģimeni ar bērniem savācas 300 lati, kāpēc man jāiet strādāt?” (Kam gan pabalstos var savākties 300 lati?) Abas LM ierēdnes pieļauj, ka valstī ir izveidojusies atkarība no pabalstiem un cilvēki negrib strādāt. Tāds viedoklis pausts arī LM oficiālajos darba plānos.
Kad Re:Baltica jautāja, vai ministrijai ir dati, kas parāda pabalstu ļaunprātīgu izmantošanu, atbilde - tādu neesot. Tas ir tikai pašvaldību darbinieku un uzņēmēju viedoklis.
Tajos pašos LM pētījumos, kuros aprakstīta nepieciešamība samazināt valsts lomu sociālā tīkla uzturēšanā, dati rāda, ka nabadzība padziļinās un situācija joprojām ir smaga. Uzņēmumi neplāno būtiski palielināt nodarbināto skaitu. Sarūk bezdarba līmenis, bet darba meklētāju skaits ir nežēlīgi liels: brīvas darba vietas 2011.gadā bija septiņas reizes mazāk nekā 2007.gadā. Bezdarbs joprojām ir 3.augstākais Eiropā.
Pēdējo desmit gadu pētījumi bērnu attīstības jomā rāda, ka stabila dzīve ar minimālu stresa līmeni un pastāvīgu vecāku uzmanību bērna dzīves pirmajos divos gados ir visefektīvākais ieguldījums, ko valsts var sniegt. Pretējā gadījumā sekas nākotnē izmaksā dārgi visiem nodokļu maksātajiem: hroniskas slimības, atkarības un noziedzības pieaugums. Stiprs drošības tīkls trūcīgajiem darbojas arī kā valsts aizsardzība pret tādiem uzņēmējiem, kuri izmanto augsto bezdarbu, piedāvājot bīstamus darba apstākļus, samazinot algas vai pagarinot maiņas mazkvalificētiem darbiniekiem, tā vietā, lai lobētu izdevīgāku nodokļu politiku vai augstinātu produktivitāti. Un viņi to nekaunīgi dara, jo valsts to pieļauj.
Pagaidām, analizējot valdības lēmumus, rodas secinājums, ka trūcīgām ģimenēm un bērniem Latvijā nav vietas. Bet viņi te ir. Jūs viņus neredzat, jo latvieši reti parāda uz āru savas sāpes. Viņi nelaiž bērnus netīrus uz skolu – nav veļas mašīnas? Mazgā ar rokām, bērnu netīros džinsus berž ar birsti un veļas ziepēm. Nav dezodoranta? Ir ziepes. Nav ledusskapja? Tas nozīmē tikai to, ka biežāk ir jāiet uz veikalu un jāgatavo katru dienu. Un nevar pirkt to, kas ātri bojājas. Nav mašīnas? Ir slaida figūra, noskrieta pastāvīgā steigā. Izdzīvošana vienmēr prasa vairāk enerģijas, nekā dzīvošana. Lai tie citi nodzeras, mums tam nav naudas, bērniem maize jāpērk.