local-stats-pixel fb-conv-api

Tu esi mans pavasaris6

44 0

/Raksts. Eseja. Sajūtas.Sauciet, kā gribat - tāds ir MANS pavasaris/

Mitra zeme un pirmais zaļums. Tāds ir mans mīļākais gadalaiks. Kad domāju par pavasari man prātā nāc tu. Es pat neaizverot acis redzu mūs ejam pa nožuvušo asfaltu, kamēr ielas malās brūnē jēli dubļi. Pirmais zaļums ir dīvains. Vēl pērnā zāle zem sniega saglabājusi tumši zaļo krāsuun jaunie dzinumi spraucas pa vidu pavisam citā košumā. Laikam jau vislielāko efektu dod mitrās zemes krāsa – fons uz kura viss cits izceļas daudz košāks un dzīvāks. Krokusi, sniegpulksteņi un kāda pārdroša māllēpe. Acis uzreiz piesaistas un mute pati neapzinoties atplaukst smaidā.

Es atceros tavu matu smaržu, kas sajūtama tikai brīžos, kad esi pietiekoši tuvu. Tie smaržo pēc zīda un kaut kā silta. Tas reibina un tādēļ tev tuvu blakus es izskatos dīvaina. Visu pārējo laiku es dziļi elpoju pavasara smaržu. Stāvam ezera malā. Aiz muguras smaržo zeme un jaunā zāle, priekšā vēss ūdens. Zeme un vējš. Divi pamatelementi, kas baro tavu dvēsli kā nekas cits. Tie triecas mums sejā, bet mēs tikai smejamies. Viss mostas. Smaržo mizas un pat metāls.

Es atceros tavu roku kautrīgos pieskārienu manai plaukstai. Tie ir silti un bezgala maigi. Tie ir pat labāki kā skūpsts, kas mums nekad tā arī nebija. Gaiss vēl joprojām ir auksts, lai gan pēc cimdiem neprasās. Tik patīkami sajusties mazliet vēsi un tomēr silti, jo plānā jaka ir pilnīgi pietiekoša. Pēc ziemas smagajiem zābakiem jaunās kedas liekas brīnum vieglas. Pat gaisīgas. Vai varbūt tas esi tu, kura dēļ man gribas – nē, man vajag – iet viegliem palēcieniem. Pa lauku ceļiem pēdas jūt katru akmeni zem tām, katru bedrīti.

Es atceros tavu balsi. Es neatceros par ko runājām, taču zinu, ka tas bija svarīgi. Tava balss, tās modulācija man vienmēr sasaistās ar pavasari. Kā tā saskanēja ar vēju, ko pat īsti dzirdēt nevar. Kā tā brīžiem pieklusa, brīžiem iesmējās. Cik daudz mēs izrunājām un cik pēc tam jutāmies labi. Un cik daudz mēs nepateicām, bet cerējām, minējām paši pie sevis. Varbūt pateikt? Bet tomēr klusējām. Un smējāmies. Tavi smiekli joprojām manī atskan. Tikko modušās putnu balsis, kaut kāda nenosakāma čala, kas varētu liecināt gan par atsalušu strautiņu, gan no jumta tekošu ledusūdeni. Attāli smiekli un auto rūkoņa arī bija daļa no pavasara.

Es atceros tavu seju. Tavas pelēkās acis vērās menējās stundām ilgi. Sākumā kā izturības spēle uz nesmiešanos, bet pēc tam smiekli vairs nenāca. Tavu matu medainais zīds spēlējās ar vēju. Garas šķipsnas noplīvoja pēkšņās brāzmās un manas domas plīvoja līdz. Tavs augus pavasara vēsumā sarāvies un, ja tev būtu putna spalvas, tās visas būtu saboztas. Es lasīju vārdus no tavām lūpām, kad tie bija pārāk klusi. Un kad nelūkojāmies viens otrā, mēs skatījāmies pavasari. Dubļus, kustību un jaundzimušas krāsas. Maigas gaisa pūsmas piepūš vārgajā saulē izkārtos palagus kā buras. Kaķi sākuši skraidīt gar stūriem ar braši izslietām astēm. Velosipēdi izcelti no šķūnīšu dzīlēm.

Ir pagājis ilgs laiks. Bet pavasaros es atceros tevi. Un man tevis pietrūkst. Un tādēļ katru gadu pavasarī kaut vienu dienu es izeju viena un atgriežos pie ezera. Es aizveru acis un ir kā toreiz – skaņas, smaržas, sajūtas un ainas ataust atmiņā un man atkal ir piecpadsmit. Es elpoju dziļi, lai nenoreibtu un varētu to visu nogalabāt bezcerības brīdim. Tu esi mans pavasaris.

44 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://mana galviņa
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Jauki, man patika :)

4 0 atbildēt

Ja, nemaldos šis rakstiņš ir no www.kurbijkurne.lv, kur to bija sarakstījusi kāda meitene zem nosaukuma četri gadalaiki.  Jau toreiz lasot, man tik ļoti patika ...

Tik skaisti paustas *cījas, tik maigas izjūtas - tiešām burvīgi!

4 0 atbildēt

atbildot uz anny komentāru " Ja, nemaldos šis rakstiņš ir no www.kurbijkur... " emotion  Jup - that was me… kurbikurnē esmu Lirella… un vēl šur tur…  

3 0 atbildēt

emotion

2 0 atbildēt

skaisti un iedvesmojoši.

 

paldies par smaida devu :)

2 0 atbildēt

tiešām jauks rakstiņš.

1 0 atbildēt