Aptuveni 40 000 līdz pat 300 000 bērni tika nozagti no viņu mātēm tieši pēc dzimšanas Spānijā 20. gadsimta laikā, ko pastrādāja krimināla mūķeņu un ārstu apvienība, veidojot vienu no baisākajiem, bet tai pat laikā mazāk zināmākajiem notikumiem Franko diktatūras laikā.
Baisa bērnu zagšanas prakse 20. gadsimtā7
454
0
Ģenerālis Francisko Franko nāca pie varas 1939. gadā pēc tam, kad uzvarēja pilsoņu karu, kas peldināja valsti asinīs trīs garus gadus. Nākamās četras dekādes – un līdz pat viņa nāvei 1975. gadā - Spānija atradās lielākoties noslēgta no apkārtējās pasaules, kavējot industriālo progresu un sodot tos, kuri cīnījās konflikta zaudētāju pusē. Tas notika tieši šajos gados, kad daudzi ticēja, ka desmitiem tūkstošu zīdaiņu dzima “nevēlamās” ģimenēs, kaut gan tie īstenībā tika nozagti no viņu mātēm.
Iespējams, ka prakse tika gūta no Frankoistu ideoloģijas, kas slavināja “pilnīgas un nevainīgas” ģimenes pāri ”sliktākām” ģimenēm, bet gadu laikā tas viss mainījās un “bērni tika atņemti no vecākiem, kuri tika uzskatīti par morāli vai ekonomiski nepilnīgiem.”
Turpinoties pieprasījumiem no ģimenēm, kuriem bērni nevarēja būt, amorāla mūķeņu, priesteru, ārstu un medmāsu apvienība gāja pāri visām robežām un sāka zagt bērnus - lielākoties no nabadzīgām ģimenēm un vientuļajām mātēm.
Lai to visu noslēptu, ģimenēm, kuri vēlas zagto bērnu, dažreiz bija jātēlo grūtniecība; citreiz ģimenes vienkārši ticēja, ka iet cauri legālai adopcijas gaitai, tādā veidā maksājot mūķenēm un ārstiem par viņu pakalpojumiem. Pēdējo bija diezgan viegli izdarīt, jo līdz pat 1987. gadam adopcija Spānijā notika slimnīcās, kuras lielākoties bija zem Katoļu Baznīcas ietekmes.
Kā jau jebkurā slimnīcā, dažas sievietes bērnu nevēlējās paturēt un piedāvāja atdot adopcijai. Sievietes gan par to nesaņēma nekādu financiālu atbalstu, un daudzos gadījumos medmāsas un ārsti viltoja dokumentus, lai “padarītu” adoptētājus par bioloģiskajiem bērnu vecākiem.
Tomēr bija daudzas sievietes, kuras bērnu vēlējās paturēt, bet tām parasti pēc tam tika pateikts, ka bērns ir miris. Mātēm tika liegta piekļuve pie sava bērna mirušā ķermeņa, jo, kā ārsti apgalvoja, tas pēc nāves pieder viņiem. Mātēm tika apgalvots, ka par bērnu aprakšanu parūpēsies klīnika. Šī tirdzniecība turpinājās līdz pat deviņdesmitajiem gadiem.
Tā kā policija izmeklēšanu sāka vien 2011. gadā, daži no bijušajiem darbiniekiem nāca pretī kā aculiecinieki. Viņi apstiprināja, ka mātēm deva noteiktu devu anestēzijas, lai viņas dzembdību laikā būtu tādā stāvoklī, ka viņas būtu viegli apmānīt, ka bērns ir miris. Kapi, kuros vajadzēja atrasties “mirušajiem” bērniem, sastāvēja tikai no pieaugušu cilvēku vai dzīvnieku kauliem, citreiz pat vien no saujas akmeņu.
Kaut gan bērnu zagšana no mātēm notika visā Spānijā, daži vārdi izcēlās vairāk par citiem – piemēram, ārsts vārdā Eduardo Vela un mūķene Māsa Marija Gomeza, kura strādāja dzemdību nodaļā.
2011. gadā kāds mirstošs vīrietis Katalonijā pateica savam “dēlam” Džuanam Luisam Moreno , ka viņš un viens no viņa tuvākajiem draugiem, Antonio Barroso, bija nopirkts kamēr vēl bija zīdaiņa vecumā. Kā Moreno atstāstīja, “Viņš teica ‘Es tevi nopirku no priestera Zaragozā’. Viņš teica, ka Antonio arī bija nopirkts”. Abi bērnības draugi tad pakonsultējās ar advokātu, kurš teica, ka ar šādām problēmām ir saskāries visu laiku.
Moreno audžutēvs arī pateica to, ka vasarā, kad Moreno un Barroso ģimenes brauca uz Zaragozu, viņi tur nebija tikai brīvdienās, bet gan lai apmeklētu mūķeni un samaksātu par nelegālo adopciju.
Abi draugi pēc tam atrada mūķeni, kura sākumā apgalvoja, ka nesaprot par ko viņi runā.
Kad Moreno un Barroso stāsts kļuva populārāks, simtiem citu pieaugušo, kuriem pateica, ka ir bijuši adoptēti vai arī ir bijušas tādas aizdomas, ka nav bioloģiskie bērni saviem vecākiem, sāka rakties savās pagātnēs. Bet bija grūti uzzināt patiesību: daudzas dzimšanas nemaz netika reģistrētas, dokumenti bija viltoti, un atkal, daudzas ģimenes ticēja, ka viņi patiešām bija legāli adoptējuši mazuli.
Bildē Marija Gomeza.
Līdz šim vairāk nekā tūkstoš šādu gadījumu ir celti gaismā, bet ir rasts tikai neliels atrisinājums. Gomeza, viens no visbiežāk pieminētajiem vārdiem upuru vidū, parādījās Spānijas tiesā 2012. gada aprīlī, vainota mazuļu zādzībā un pārdošanā 1982. gadā. Viņa atteicās liecināt un dienu vēlāk nosauca apvainojumus par “riebīgiem” un apgalvoja, ka viņa nekad nav dzirdējusi “kaut vienu gadījumu, kad mazulis tiktu atņemts mātei draudu vai piespiedu kārtā”. Gomeza nomira gadu vēlāk, ņemot visus savus noslēpumus kapā līdzi.
Kad kāds reportieris sastapa Eduardo Vela – vēl vienu bieži sastopamu vārdu zagto bērnu gadījumos- ārsts atbildēja “Es vienmēr esmu izturējies Dieva vārdā. Vienmēr bērnu labā un lai aizsargātu mātes. Pietiekami.”
Upuru asociācijas, dažas uzsāka Moreno un Barroso, mēģināja saskaņot to cilvēku DNS, kuri uzskatīja, ka bija nozagti pēc dzimšanas un to māmiņu, kuras nekad neticēja, ka viņu bērns ir miris, bet vienmēr ir gadījušās kādas problēmas, ņemot vērā to, ka informācijas drošības likumi neļauj DNS bankām dalīties ar informāciju.
Šīs grupas tad pieprasīja valdībai izveidot centralizētu DNS banku, lai ļautu upuriem vieglāk atrast savos mīļos. Spānijas valdība vēl izskata pieprasījumu par DNS banku, un, kaut gan prokurors ir izmeklējis lietu un cēlis gaismā dažas aizdomīgas lietas, neviens par noziegumu tā arī nav notiesāts.
Ir pagājuši vairāk nekā 60 gadi kopš daudzi no šiem mazuļiem tika atņemti no savām mātēm, kas nozīmē, ka daudzi upuri – gan bērni, gan vecāki- vairs nav starp dzīvajiem.
Tev patiks šie raksti
