Labdien! Kādu laiku sanāca tā, ka nebija brīva laika ko uzrakstīt, bet par ko pastāstīt ir sakrājies jau visai daudz. Un tā nu beidzot esmu saņēmies un pieķēries kārtējam rakstu darbam! Šoreiz paturpināšu stāstu par ceļojumiem Spānijā. Iepriekš jau publicēju vairākus rakstus par Andalūzijas ceļojumu iespaidiem. Šoreiz sākšu savu stāstījumu par Madridi. Pabiju gan tur kādu laiciņu atpakaļ, pavasarī maija mēnesī, kārtējā ceļojuma laikā uz Andalūziju. Biju sakomplektējis kārtējo grupiņu draugu un paziņu lai dotos aplūkot Andalūzijas jaukumus. Grupai nopirku biļetes no Rīgas uz Malagu ar pārsēšānos Londonā, bet pašam nācās lidot nedaudz ātrāk, jo biju sarunājis tikties ar tūrisma industrijā iesaistītu meiteni no Maskavas un tikšanos viss ērtāk bija noorganizēt Madridē, pāris dienas pirms mani draugi ieradīsies Malagā. Tātad, lidoju uz Madridi!
Vecā labā Madride. Spānijas citadele Madride 1. daļa.3
Madridē biju pabijis sen atpakaļ un tikai uz vienu īsu dienu (neskaitot tranzīt lidojumus caur Barahas lidostu), kam dēļ tā kārtīgi iepazīt šo pilsētu nebija iespējams. Tādēļ šoreiz sagatavojos tā nopietnāk, jo man būs gandrīz divas dienas laika izbaudīt šīs pilsētas jaukumus un dzīves ritmu. Agri no rīta izlidoju no Londonas un pavisam drīz jau esmu Madrides lidostā Barahas. Daudzi latvieši un arī citu valstu pārstāvji bieži šo lidostu sauc nepareizi-par Baradžas! Nosaukumu tiešām raksta „Barajas”, kas angliskojot skan Baradžas, be neaizmirstiet, ka spāņi burtu J izrunā kā H. Patiesībā angļu valoda ir tā valoda, kura bieži spēj tā izkropļot dažādu vietu nosaukumus pasaulē, kā neviena ciā valoda. Un bieži dažādu tautību cilvēki pārņem šīs angļu kroplības un vietu nosaukumus dažādās pasaules vietās izrunā tā, ka vietējie nesaprot īsti, kādu vietu jūs meklējat! Tā tiem angļiem arī sanāk no Diseldorfas-Dāsldāf, no Varšavas- Vāsāv un no Heresas-Džēres. Nu Madridi viņi gan izrunā daudz maz saprotami.
Patiesībā pati Barahas lidosta jau ir pieminēšanas vērta. Tā tiešām ir iespaidīga izmēra un ar aptuveni 40 miljoniem akalpoto pasažieru skaitu gadā, ierindojas eiropas lielāko lidostu sarakstā, dalot 5-6 vietu ar Minhenes lidostu, piekāpjoties tikai Hītrovai Londonā, Šārla Degola lidostai Parīzē, Kemala Attaturka lidostai Stambulā un Šiphollas lidostai Amsterdamā.
No Barahas lidostas līdz Madrides centram ir iespējams ļoti ērti nokļūt gan ar metro, gan vilcienu, gan autobusiem. Viss atkarīgs, kurā Madrides rajonā jums nepieciešams nokļūt. Es šoreiz izmantoju metro pakalpojumus un ar tā palīdzību nokļūstu pašā Madrides sirdī Puerta de Sol stacijā. Te nu atkal jāpiemin, ka Madrides metro arī ir visai iespaidīgs. Neskatoties, ka Madrides iedzīvotāju skaits 3,3 miljoni (6.5 miljoni ar piepilsētām) ir teju divas reizes mazāks, kā Londonā, Maskavā vai Parīzē, tās metro politena līniju kopgarums un staciju skaits ir tik pat kā līdzīgs, kā minētajās megapolēs un Madrides metro ir trešais lielākais Eiropā. To 12 līniju kopgarums sasniedz gandrīz 300 kilometrus un staciju skaits uz šo mirkli ir gandrīz 250. Šeit vēl piebildīšu, ja jūs atbraucat uz Madridi un esat nolēmis izmantot metro pakalpojumus, tad viss izdevīgāk ir iegādāties 10 braucienu biļešu komplektu par 14 eiro. Ja pirksiet atsevišķi biļeti vienam pārbraucienam, tad samaksāsiet 4.50 eiro par vienu braucienu. Šīs biļetes ir derīgas braucieneim metro un arī pilsētas autobusos.
Kāda pusstunda brauciena un esmu jau Madrides centrā. Mana rezervētā viesnīca, jeb precīzāk sacīt hostelis atrodas tikai 100 metru attālumā no Madrides populārākā laukuma Puero de Sol (Saules vārtu laukums). Gaisa temperatūra ir visai augsta un pārsniedz +30 grādus. Tādēļ ātri dodos uz viesnīcu, lai varētu atbrīvoties no pabiezajām drēbēm un somas. Viesnīcu „Murcia” nav grūti atrast, jo tā atrodas tieši tur, kur norādīts booking.com kartē, un uz ēkas ir arī izkārtne. Mani sagaida ļoti jautra pavecāka spāņu kundze, kura dziedādama pirms mirkļa tīrīja viesnīcas koridori. Tā nu esmu viesnīcā un varu ātri nodušoties un doties Madrides karstajās ielās!
Vēl pāris vārdu par Madridi pirms doties tās ielās. Madride patiesībā ir liela pilsēta, kuru nu nekādi nevar apskatīt vienā dienā. Arī divas dienas ir par īsu, bet tad jau kaut ko var saplānot. Sākotnēji metot aci kartē šķiet, ka tā ir ļoti sarežģīta pilsēta un būs grūti saplānot maršrutus. Patiesībā nav nemaz tik traki. Veco centrālo Madrides daļu, kur arī atrodas visvairāk tūrisma apskates objektu nosacīti var sadalīt divās daļās-tā saucamajā Vecajā Madridē (rietumu daļā) un Burbonu Madride (austrumu daļā).
Katrai šij daļai būs nepieciešama vesela diena, lai to apskatītu, bet ja tā nopietnāk vēlas apskatīt Madridi, tad jau vajag vismaz četras dienas. Pirmajās divās var apskatīt jau divas pieminētās Madrides daļas, trešajā dienā pārējo Madridi pilsētas teritorijā, bet ceturtajā dienā vairākus objektus, kuri jau atrodas Madrides piepilsētās. Es jums šoreiz pastāstīšu par Veco Madridi un Burbonu Madridi, kurām arī veltīšu divas dienas. Tātad šodien Vecā Madride.
Saules vārtu laukums (Puerta del Sol)
Pirms pametu viesnīcu nākas pārmīt pāris vārdu ar jautro spāņu kundzi. Viņa laipni izstāsta, kas šovakar notiks Madridē, piedāvā bukletus un kartes. Es gan saku, ka esmu pietiekoši labi bruņojies ar informāciju par Madridi. Kundze novēl man jauku dienu un lustīgu vakaru, un raitā- tik pat kā deju solī dodas laistīt puķes pagalmā, bet es pametu viesnīcu un dodos Puerta de Sol laukuma virzienā. Uz laukuma satopu diezgan lielu skaitu ļaužu. Tūristi, vietējie studenti, kaut kādi protesētāji, ielu muzikanti un mākslinieki, tads kārtīgs kokteilis neskatoties, ka ir siestas laiks apkārt virmo jautra gaisotne.
Īsumā par pašu laukumu. Puerta de Sol laukums ir viens no galvenajiem laukumiem Madridē. Tieši šinī laukumā atrodas Spānijas, tā saucamais, „Nulles kilometrs” un visi attālumi valstī tiek mērīti no šejienes. Zīmīgi ka Spānija īstais ģeogrāfiskais centrs atrodas tikai 14 km attālumā no šejienes, netālu no Aranhues.
Laukums nosaukts par godu agrāk šeit bijušajiem „Saules vārtiem”, kuri šeit atradās līdz1570. gadam. Jau tajā laikā šie bija galvenie Madrides vārti pie kuriem krustojās gandrīz visi svarīgākie ceļi. Laika gaitā ceļi nokļūst pilsētas robežās un pārtop ielās, un vārti jau atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Sekojoši šajā vietā tiek veikti ielu rekonstrukcijas darbi un laukuma izveidošana, kā rezultātā vārti tiek nojaukti. Tā arī laukums tika nosaukts par Saules vārtu laukumu – Puerta del Sol.Kāpēc saules vārti? Vēsturnieku domas šeit dalās. Vieni uzskata, ka vārtu pārsegu esot rotājis saules attēls, citi uzskata, ka caur šiem vārtiem pilsētnieki varēja labi vērot sullēktu.
Ilgstošu laiku galvenā ēka šajā laukumā bija Buen Suseso baznīca un San Felipe el Real klosteris. 1618. gadā laukuma centrā tiek ierīkota 5 metru augsta strūklaka, kuru rotāja no marmora veidota Venēras statuja. Iedzīvotāji šo strūklaku nosauca par Baltās Marijas (Mariblanca) strūklaku. 17.g.s. ap laukumu izvietojās tirgus.
1760. gadā laukumā top jaunā, lielākā ēka, kurā izvietojas pasts. Pilsētniekiem šī ēka nekad nekādu sajūsmu nav izraisījusi, jo tās monjumentālā arhitektūra nomāc pārējās ēkas ap laukumu. 1847. gadā tiek veikta šīs ēkas rekonstukcija un vēlāk ēkai tiek piebūvēts tornis, kurā tiek uzstādīts pulkstenis un ēka jau kļūst simpātiskāka. Pēc rekonstrukcijas tajā tiek izmitinata aizsardzības ministrija. Šodien šajā ēkā izvietota Madrides reģiona valdība-spāniski hunta. 1857. gadā ielu paplašināsanas rezultātā tiek nojaukta jau pieminētā Buen Suseo baznīca. Par baznīcas atrašanās vietu liecina tikai uzstādīts postaments, kuru rotā Baltās Marijas statuja, kura agrāk rotāja jau pieminēto strūklaku.Mūsdienu laukumam ir pus mēness forma. 1995. gadā laukuma centrā tiek uzstādīta Karlosa III statuja ar zirgu.
Faktiski šis laukums neskatoties, ka tas nebūt nav ne lielākais un ietilpīgākais, ir Madrides populārākais laukums līdzīgi kā Trafalgara laukums Londonā. Laukums ir iecienīta tūristu un vietējo iedzīvotāju tikšanās un atpūtas vieta par ko arī pārliecinos klātienē. Tieši šajā laukumā Madridieši sagaida jauno gadu un tradicionāli uz katru pusnakts zvana skaņu iz jāapēd viena vīnoga, kas nesīs veiksmi vissus sekojošos 12 mēnešus.
Madrides simbols.
Lēnā garā apstaigāju laukumu un dodos tā austrumu virzienā, kur no laukuma atdalās Kale del Carmen iela. Šeit laukuma stūrī uzstādīta pilsētas simbola skulptūra- lācis pie zemeņu koka.
Madridei ir visai interesants simbols, kurš attēlots arī pilsētas ģērbonī! Tas ir lacis, kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļeim. Lācis pilsētas simbolos parādījās jau vidus laikos, piemēram Madrides karaspēka vienību karogos. Lāči un mežacūkas tajos laikos bija visai bieži sastopamas būtnes Madrides apkārtnes mežos, ko nevarētu teikt par zemeņu koku!
Lieta tāda, ka Madrides apkārtnē šis koks nekad nav audzis un dabā tas sastopams Meksikas teritorijā. Tie koki, kuri tagad sastopami Madrides parkos un dārzos šeit nokļuvuši tikai tādēļ, ka tie ir Madrides ģērbonī. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji Madrides ģērbonī ir bijis pavisam cits koks, bet par zemeņu koku tas pārtapis vēlāk, kad šos krūmveidīgos kokus ieveda no Meksikas (Tajā laikā Spāņu valdījums).
Kā nu tur arī nebūtu, Saulesvārtu laukumā ir uzstādīta šī skulptūra ar lāci kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļiem un tas ir Madrides simbols, kura fonā tūristi cenšas nofotogrāfēties.
Galvenais laukums-Plaza Major (Plaza Mayor)
No Saules vārtu laukuma jau dodos uz nākošo Madrides laukumu. Te piebildīšu, ka Madridē ir ļoti daudz sīkāku un lielāku laukumu, un laukumiņu, kuri ir savadabīga iezīme šij un citām Spānijas pilsētām.
Tātad pavisam netālu no Saules vārtu laukuma esu nonācis nākamajā nozīmīgajā Madrides laukumā. Tas saucas Galvenais laukums, jeb Plaza Major (Plaza Mayor). Tas ir viens no populārākajiem, ja neteiktu pats popularākais laukums Madridē aiz Puerta de Sol. Laukumu ielenc vairākas kafejnīcas un restorāniņi no kuriem skan spāņu mūzikas ritmi. Cilvēki gan šobrīd šeit ir pamaz, jo kā nekā ir īstais siestas laiks. Ļaudis šeit parādīsies tikai uz vakara pusi, kad nebūs vairs tik karsti.
Laukums ir salīdzinoši paliels un tā izmēri ir 100 reiz 200 metru. Tā teikt futbola laukuma izmēros. Šis laukums šeit tika ierīkots jau iepriekš bijušā Arrabāla laukuma vietā. Arrabal atvasinot no arābu valodas nozīmē -piepilsēta.
Sākotneji laukums patiešām atradās pilsētas pievārtē uz reiz aiz Gvadalaharas vārtiem. 16.g.s. beigās karalis Filips II uzticēja šī laukuma veidošanu arhitektam Huānam Erreram, bet projekts līdz galam netika realizēts. Tas tika pabeigts 1617. gadā jau cita arhitekta Huāna Gomesa de Moras vadībā. Laukums sākumā ne ar ko īpaši dižu neizcēlās, jo tā virzienā vērstās ēku fasādes netika izdekorētas. Sakotnēji ēkas ap to nebija savienotas, bet bija pietiekoši tuvu viena otrai un vairākkārtējos ugunsgrēkos nodega veselas grupas ēku. 1790. gadā ugunsgrēks noposta gandrīz visas ēkas ap laukumu un tam par iemeslu ir fakts, ka lielā daļa ēku bija būvetas no koka.
Pēc šī ugunsgrēka laukums tiek apbūvets jau ar mūra ēkām, kuras tiek sabloķētas kopā un laukumā var iekļūt tikai pa deviņiem vārtiem zem ēkām. Laukuma pārbūve ilga gandrīz 60 gadus un tas tika pabeigts 1853. gadā, un tādā veidolā ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Šoreiz arī ēkas tika būvētas ar dekorētām fasādēm un vienoti ieturētā stilā.
Ēku apakšējos stāvos atradās tirgotavas, maizes ceptuves un dažādas meistaru darbnīcas. Tā kā karaļa pils atradās pavisam netālu, tad maizi, dažādus pārtikas izstrādjumus un meistaru darinājumus karaļa namam iegādājās tieši šeit-Plaza Major. Pašā laukumā tiek organizēti dažādi pasākumi. Te notiek svētki, izrādes, dažādi svinīgi pasākumi. Notiek arī nāvessodu publiska izpildīšana. Lielākais šāds notikums noticis 1680. gadā, kad uz nāvi tika sodīti 80 inkvizīcijas upuri. No tiem 21 cilvēku sadedzināja uz sārta, citus pakāra, vai tiem nocirta galvas. Šo scēnu 12 stundu garumā vēroja karalis un karaliene.
Laika gaitā masu pasākumiem šeit tiek izveidotas tribīnes. No 477 balkoniem apkārtējo ēku fasādēs un pa perimetru veidotajās tribīnēs bija iespējams izvietot ap 50 tūkstošu skatītāju. Turīgākie ļaudis izrādes vēroja no speciālām ložām vai labākās pozīcijās izvietotajiem balkoniem. Viens no lielākajiem pasākumiem, kura tradīcijas tiek piekoptas līdz mūsdienām ir Svētā Izidora diena. Izrādās ka tieši šinī laukumā Izidors tika iesvētīts svēto līgā. Kopš tā laika ik gadu 15. maijā par godu šim notikumam tiek rīkoti šie svētki.
Starp citu, Plaza Major bija viens no pirmajiem laukumiem Spānijā, kurā tika rīkota korida. Viena no tadām notika 1623. gadā par godu Velsas princim, kurš bija ieradies vizītē Madridē. 1789. gadā laukumā uzstājas slavenākie Spānijas toreodori Pedro Romiress un Pepe Iljio. Arēnu šim notikumam gatavo slavenais spāņu mākslinieks Goija. Pēdējās cīņas ar buļļiem šeit norisinās 1846. gadā.
Šodien laukuma centrā atrodas statuja kura atveidots karalis Filips III zirga sedlos. Šo statuju pasūtīja pats Filips III un to izgatavoja 1616. gadā, bet tā netika šeit uzstādīta. Statuja šeit nonāk tikai 1874. gadā, kad karaliene Izabella II to pavēl izdarīt. Laukumā parasti uzstājas dažādi ielu mākslinieki. Sestdienās, svētdienās bieži tiek rīkoti dažādi specifiski gadatirdziņi. Šo laukumu iecienījuši filatēlisti un numismati, kuri šeit ierodas svētdienās, un tirgo vai iemaina pastmarkas un monētas. Patreiz kā jau teicu laukums ir patukšs un mierīgs.
Svētā Izidora draudzes baznīca (Colegiata de San Isidro).
Neliela tējas pauze Plaza Mayor un dodos tālāk. Pametu laukumu pa dienvid austrumu vārtiem un nonāku Santa Krūz laukumā. Tālāk dodos dienvidu virzienā, kur pāris kvartālu attālumā jau esmu nonācis pie nākama ieplānotā objekta. Tā ir Svētā Izidora baznīca. Baznīcu tagad ieskauj vairākas ēkas un šķiet, ka tā atrodas tik pat kā kvartāla vidū. Patiesībā pašas baznīcas sienas vairākās vietās pavērstas uz ielu, bet lielākā daļā tomēr atduras pret blakus ēkām. Šeit sastopu lielu skaitu studentu. Izrādās, ka šeit atrodas arī Svētā Izidora institūts, kurā zinības iegūt ierodas studenti arī no citām valstīm, pārsvarā no Latīņamērikas. Izmantojot lielo burzmu pie institūta durvīm iešmaucu tā pagalmā, kur var labi redzēt pašas baznīcas kupolu un tās fasādes, kuras nav redzamas no ielas puses.
Svētā Izidora baznīca, līdz 1993. gadam pildīja katedrāles funkcijas, līdz tās tika nodotas jaun iesvētītajai Almudenas katedrālei. Baznīca nosaukta par godu Svētajam Izidoram kuru pāvests Grigorijs XV iecēla svēto kārtā. Izidoram tiek piešķirts zemnieku aizbildņa statuss, jo viņam esot bijušas pārdabīgas spējas ietekmēt un pareģot laika apstākļus, un noteikt ūdens avotu vietas.
Pati baznīca tika uzbūvēta no 1622. līdz 1664. gadam, pēc jezuītu ordeņa pasūtījuma. Pēc jezuītu padzīšnanas no Spānijas karalis Karls III pavēl izmainīt baznīcas interjeru un tiek izveidots jauns altāris. Vēlāk gan, Ferdinanda VII valdīšanas laikā, 19.g.s., baznīca tiek atgriezta jezuītu ordenim. Baznīcai tiek nodarīti nopietni postījumi pilsoņu kara laika 1936. gadā. Ugunsgrēka rezultātā iet bojā lielā daļa mākslas darbu, kuri atradās tajā. Pēc kara baznīca tiek atjaunota un tai tiek pabeigti divi fasādes torņi, kuri pirms tam nekad nebija pabeigti līdz galam.
Baznīcas galvenajā altārī atrodas Svētā Izidora kapene. Baznīcas telpās un pieguļošajā teritorijā esošajās ēkās ir izvietots Svētā Izidora institūts, kurš darbojas arī šodien un to apmekle daudz studentu ne tikai no Spānijas, bet arī no citām valstīm un kontinentiem. Šodien gan ieeja pašā bazilikā ir slēgta un nākas to apskatīt tikai no institūta teritorijas, un ielas, kur tādu patiesu priekšstatu par šo celtni ir grūti iegūt.
Nu nekas, dodos tālāk pa pieguļošā Latīņu (La Latinas) kvartāla šaurajām ieliņām. Šeit bez šīs lielās Izodora baznīcas atrodas vairākas mazākas baznīcas un kapellas. Neskaitāmie krusti un dievnami tikai apstiprina faktu, ka spāņi patiešām ir ļoti uzticīgi Kristum, un reliģija tiek augstu novērtēta un cienīta.
Segovijas tilts (Puente de Segovia) un Svetā Franciska baznīca(Iglesia San Francisco el Grande).
Tā nu caur Latīņu kvartālam lēnām virzos upes virzienā. Te nonāku līdz viaduktam, kurš savieno divas pakalnes, vienā atrodas jau minētais Latīņu kvartāls, bet pretējā jau var manīt lielu katedrāli un iespaidīgas celtnes, tā jau ir Madrides vecā citadele, kuru tūliņ apskatīsim. Un tomēr. Vispirms šķērsoju viaduktu dienvidu virzienā, kur gribu uzmest aci pāris objektiem. Viens no tiem ir Segovijas tilts. Nonāku aptuveni viadukta vidū no kurienes paveras lieliski skati gan uz Mansanāres upes pusi, gan uz Latīņu kvartālu. Te gan nākas secināt, ka lai nonāktu līdz pašam Segovijas tiltam ir jānoiet paliels gabals lejā pa stāvu kalnu un tad atkal jaatgriežas atpakaļ. Nolemju to nedarīt un tiltu apskatu tikai pa gabalu no viadukta.
Segovijas tilts ir pats vecākais tilts Madridē, pāri Mnsanāres upei. Tas uzbūvēts 16. g.s. pēc karaļa Filipa II rīkojuma. Filipam bija nepieciešams jauns tilts, pa kuru varētu ērtāk nokļūt savā piepilsētas rezidencē. Tiltu šķērso Segovijas iela (Cale de Segovia). Sākotnēji uz uzbrauktuvēm bija izveidoti vārti, kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1936. gadā pilsoņu kara laikā republikāņi uzspridzina tiltu lai nepieļautu Frankistu armijas ienākšanu Madridē. Pēc kara tilts tiek atjaunots. Tilts tagad sastāv no deviņām arkām no kurām vidējā ir platāka par pārējām.
Tev patiks šie raksti
