Skopje - pilsēta ar ambīcijām (Maķedonijas ceļojuma 1. daļa).3

Šķērsoju šo tiltu pāri auto maģistrālei un dodos Čaršijas šauro ieliņu mudžeklī. Faktiski tieši šeit Čaršijā ir nedaudz saglabājies klasiskais balkānu pilsētu dzīves ritms. Sīkas tirgotavas, lāviņas un nelieli restorāniņi aizpilda gandrīz visas ielas. Šķērsielās, kur acīm redzot atrodas arī dzīvojamās mājas skraida bērni un sievas nodarbojas ar mājsaimniecības darbiem. Pa retam sastopama arī kāda darbnīciņa kurā rosas amatnieki. Protams, šur tur uzstājas pa kādam ielas muzikantam un kādi sīči tā teikt ”kļaņčī” naudiņu. Mani gan šeit vis vairāk pārsteidz tas, ka ik uz soļa, gan krodziņos, darbnīcās, bodītēs un dažkārt pat ielas nomalēs uz trotuāriem vīri aizraujas ar dažādām spēlēm. Tādas ir šahs, domino, nardi un vēl šādas tādas, kuras pat nezinu. Protams neizpaliek arī aizrautīgi kāršu mači!

Mans nākošais mērķis ir te pat netālu, bet līdz tam jādodas uz augšup pa stāvām ieliņām un vietām pat kāpnēm. Tā es nonāku pie vecākās baznīcas Skopjē. Tā ir Svetā Spasa baznīca, kura šei uzbūvēta aptuveni 15.g.s. Sākotnēji to nemaz nevar pamanīt! Šķiet, ka esi nonācis pie tāda ,kā klostera ar aizsarg sienām virs kurām izveidots koka tornis. Toties nonākot pagalmā var redzēt nelielu akmens celtni, kura arī ir šī baznīca. Var teikt, tā šeit ir labi noslēpusies aiz augstajām sienam un apkārtējām ēkām. Tepat pagalmā atrodas īpatnējs akmens sarkofāgs, kurā ir apglabats bulgaru-maķedoniešu diženais revolucionārs Goce Delčevs patiesajā vārdā Georgijs Nikolovs.

Skopjes cietoksnis.

Te nu nāku pie secinajuma, ka tuvojas vakars, bet īstenībā esmu izstaigajis lielāko daļu maršruta, ko biju plānojis un skatoties no Spasa baznīcas Skopjes cietokšņa virzienā nolemju to apskatīt šodien, nevis rīt, kā to sākotnēji biju plānojis.

Domāts-darīts! Dodos uz cietoksni. Neliels kāpums pret kalnu un esu pie tā vārtiem. Interesanti, ka neviens šeit neprasa ieejas maksu! Nolemju izmest pēc iespējas plašāku loku pa cietokšņa mūriem, bet pirms tam apskatu pāris izrakumu vietas, kur atsegti senu būvju pamati. Patiesībā šeit man ir iespēja pāris rindiņās pastāstīt, kaut ko no Skopjes vēstures. Sākšu ne no pašiem senākajiem laikiem, kad šeit netālu tapa pirmā nopietnā pilsēta Skupi, bet izklāstīšu notikumus no brīža, kad pirmās būves parādījās šeit pakalnā, kurā tagad atrodas cietoksnis. Vēsturnieki gan apgalvo, ka teritorijā pie šī kalna apmetnes esot bijušas 6.g.s. pirms mūsu ērasa, vēl pirms romieši uzbūvēja pirmo pilsētu Skupi, bet antīkajos laikos kalns nav bijis apdzīvots un pirmās celtnes šeit parādījušās tikai imperatora Justiniāna valdīšanas laikā. Toties, kā īsta pilsēta un tās centrs šeit rodas 10-11g.s. bulgāru cara Samoila valdīšanas laikā, kad kalns tiek apjozts ar aizsardzības mūriem un uz ļotu īsu brīdi Skopje pat pildījusi Bulgarijas galvaspilsetas funkcijas.

13. g.s. Skopje nonāk Serbijas karaļu kontrolē un ir viens no Serbijas lielākajiem tirdzniecības un amatniecības centriem. Jo īpaši Skopjes loma pieaug 1346. gadā, kad serbu karalis Stefans Dušans tiek kronēts par grieķu un serbu karali. Kopš šī brīža Skopjes cietoksnis pārvēršas par valsts stratēģiski svarīgāko vietu. Aiz cietokšņa sienām top blīvi apbūveta pilsēta, kurā tajā laika tiek uzbūvetas četras baznīcas. 1391. Gadā Skopji iekaro turki un Skopjes cietoksnis sāk pildīt pierobežas aizsardzības funkcijas. Cietokšņa teritorija tiek izveidotas armijas kazarmas un cietoksnis tiek papildinats ar jauniem mūriem, bet pati pilsēta sāk veidoties cietokšņa kalna pakājē, kur arī tagad atrodas vecpilsēta, un Vardaras upes krastā. Turku laikā Skopji sāk dēvēt par Uskjub (Üsküp). 1689. gadā Turcijas un Austrijas kara laikā uz īsu brīdi Skopje nokļūst Austro -Ungārijas kontrolē un pēc holēras epidēmijas pilsētā austriešu ģenerālis Engelberto d’Ugo pavēl pilsētu nodedzināt. Uguns plosīja pilsētu divas dienas un tā tika pilnībā iznīcināta.

1700. gadā pilsētu atkal ieņem turki un tā tiek atjaunota. Arī cietoksnis tiek pārbūvets,un tiek nostiprināti tā mūri. Seko ilgstošs turku valdīšanas periods, kurš beidzas tikai 1912. gadā, kad pilsētu ieņem serbu karaspēks. Serbu valdīšanu uz īsu brīdi pārtrauc 1. Pasaules kara laikā, kad Skopji ieņem austriešu, ungāru un bulgāru apvienotais karaspēks. Pēc kara Skopje un atiecīgi lielā daļa Maķedonijas tiek atgriezta Serbijai un vēlāk tiek izveidota Dienvidslāvijas karaliste, kuras sastāvā Skopje pilda banovinas (teritoriāli-administratīva vienība Dienvidslāvijas karalistē) galvaspilsētas funkciju. Šajā laikā pats cietoksni kalpo, ka kazarmas Dienvidslāvijas karalistes armijai.

Tā nu lēnā gara izmetu loku pa Skopjes cietoksni. Cenšos to apjozt pa mūriem, kas ne visur ir iespējams, jo vietām tie nav saglabājušies. Sabrukušie mūri pārsvarā ir ziemeļu un austrumu virzienā. Toties dienvidu un rietumu virzienā, kur mūri pavērsti pret pilsētu un upi, tie saglabajušies ļoti labi, jeb nu tie ir kārtīgi atrestaurēti. Šeit no aizsargmūriem paveras lieliski skati uz Skopjes pilsētu un kalniem.

Jā! Kalni šodien daļēji ir makoņu nomākti un ik pa brīdim dzirdama negaisa dunoņa. Tā tad tur iespējams līst lietus un brīžiem spīd saule. Šīs laika pārmaiņas kombinācijā ar sauli, kura pavisam drīz paslēpsies aiz kalniem rada unikālus skatus, kurus es varu vērot no Skopjes cietokšņa mūriem.

Tiešām iespaidīgi! Brīžiem no makoņu aizmugures redzami tikai izteikti saules stari, kuri apspīdina kalnu nogāzes, bet tur pat blakus nākošie kalni paslepjas makoņu radītajā ēnā.

Kādu brīdi pavēroju šo mākoņu un saules radīto izrādi un varu doties tālāk. Dodos uz cietokšņa vārtiem un pa ceļām satieku vairākas kompānijas, kuras dodas uz kāzu svinībām, kuras norisināsies te pat cietokšņa teritorija esošaja restorānā, kurā jau tagad skan jautra maķedoniešu un albāņu mūzika.

Skopjes bazāri un mošejas.

Pametu cietoksni un dodos lejup uz vecpilsētu. Te pat pretī cietoksnim atrodas Mustafā Pašā mošeja, kuru arī esmu ieplānojis apskatīt. Tās augstais minarets patiesībā ir redzams gandrīz no visas vecpilsētas.