Manas dzīves dziesma - dižkoki un akmeņi.4

Visvairāk Latvijā ir ozoli - dažādi pēc lieluma un  vecuma. Un tā esam pie Rīgzemju ozola, kas pēc zibens spēriena turpina zaļot Dundagas novadā Vīdales pagastā apmēram 100 m no Rīgzemju mājām. Ozols nav viens, jo netālu no tā vēl zaļo vairāki izcili dižozoli. Rīgzemju ozolam sen jau vairs nav galotnes un visā stumbra garumā ir plata zibens radīta rēta. Savā mūžā ozols pārcietis daudz pārestību.  Viņa saknes mīdījuši kolhoza gados teļi, gar stumbru berzuši savus radziņus . Taču arī cilvēki ir atstājuši nepatīkamas atmiņas - cirstas un  durtas lielākas un mazākas brūces. Šobrīd zaļo vairs 2/3 no vainaga. Rīgzemju ozols ir daudzu neatbildētu jautājumu koks dabas pētniekiem. Grūti ir noteikt tā apkārtmēru, jo augstāk, jo koks bagātāks ar žuburu izciļņiem. Ja mēra no krūšu  augstuma, tad tā  apkārtmērs ir 9,3 m, bet 2 m augstumā no zemes - 7,2 m. Vieta, kur aug ozols ir diezgan mitra, jo šeit ir augsts gruntsūdens līmenis. Pirmoreizi ozols minēts 1974.g., bet valsts aizsardzībā ņemts 1977.gadā. Ozola vidus ir iztrupis, taču tajā iekļūt nav iespējams. Noskaidrots, ka dobumā dzīvo Eiropā aizsargājamais kukainis - skarabeju dzimtas vabole.  Lapu mizgrauža kāpurs 4 - 5 gadus  pārtiek no ozola prauliem un tikai tad kļūst par vaboli ar 2 nedēļu garu mūžu. Šajā daudzstāvu miteklī sastopamas arī bites, sirseņi un lapsenes, kuri viens otram netraucē dzīvot. Koks turpina dzīvot nesakoptā vidē.

Lielākais akmens Latvijā atrodas Latgalē. Tas ir lielais, ieplaisājušais, ar robu virspusē un 3 pakāpieniem, Nīcgales akmens. Mērojam 10 km līdz nokļūstam līdz pelēkajam milzim, kas atradis mājvietu meža vidū, stigu un meža ceļu krustojumā. Akmens garums - 10,5 m, augstums - 3,5  m, apkārtmērs - 31,1 m, virszemes tilpums - 170 m3. Stāsta, ka 18.gs. uz akmens plakanās virsmas bijis novietots akmens galds un sēdekļi. Kalupes, Līksnas , Vārkavas  un citi apkārtējie muižnieki šeit pulcējušies pēc medībām, lai atpūstos un iestiprinātos. Teika vēstī, ka akmeni pāri purvam esot nesuši 12 velni, lai aizdambētu Daugavu, taču tuvojās rīts, iedziedājies gailis , un velni pametuši akmeni. 1976.g. 21.augustā J. Vingris laikrakstā "Cīņa" savās atmiņās raksta, ka akmens esot  atrasts lielo mežu biezoknī ap 1812.g. un  domājams, ka tas bijis drošs patvērums tiem, kas meklējuši patvērumu, lai izvairītos no 25 gadu kalpošanas cara armijā. Lielais akmens kalpojis arī par robežzīmi starp Nīcgales un Kalupes pagastiem.