Nākamā Krimas īpatnība, pie kuras nākas pierast, ir veikali. Ārā ir +30 grādi un mūs neizbēgami sāk mocīt slāpes. Šobrīd atrodamies tādas kā sanatorijas teritorijā un tur ir arī pārtikas veikals. Latvijā kaut kā pierasts, ka, ienākot veikalā, pārdevējs pircējam pievērš nedalītu uzmanību. Šeit, savukārt, mums ar Dašu nākas brīdi uzgaidīt, jo pārdevēja izliekas mūs neredzam. Stāvam un gaidām, kamēr viņa pabeigs nest kaut kādas kastes uz palīgtelpu un pēc tam tur kaut ko nesteidzīgi piekārtos. Visbeidzot monarhs, tas ir, pārdevēja, cēli izslīd no palīgtelpas un ir gatava sniegt mums audienci, tas ir, pārdot pudeli ūdens.
Tikušas laukā no veikala un veldzējušas slāpes, nolemjam noskaidrot, kur īsti mēs šobrīd atrodamies. Pāris soļu attālumā no mums sēž kāda sieviete. Nolemjam iet iepazīties.
Sieviete paskaidro, ka atrodamies „Днепрогрес” (Dņepras HES) piederošā sanatorijā. Zināšanai – tā ir Dņepras lielākā hidroelektrostacija un atrodas Zaporožjē. Sanatorija tā neko – moderna ēka, sakopta teritorija, privāta pludmale. Atvadāmies un dodamies tālāk, klusībā pārdēvējot „Днепрогрес” par „НЕ Прогрес”(“nav progresa" ) jo, mūsuprāt, tā izklausās labāk.
Daša atjēdzas, ka viņai nepieciešama matu gumija, jo mati krītot acīs un traucējot. Par laimi, turpat netālu sēž onka un tirgo bižutēriju un citus niekus. Protams, sākam sarunāties. Onka prasa, no kurienes esam atbraukušas, kā mums patīk Krima, utt. Mēs savukārt izprašņājam viņu par dzīvi Krimā.
Un tad vienā brīdī onka uzdod jautājumu, par kuru zināju, ka Krimas apciemojuma laikā to dzirdēšu vismaz vienreiz – “kāpēc jūs apbižojat krievus?”
Pajautāju, no kurienes viņam uzskats, ka Latvijā tā notiekot. Onka pastāsta, ka redzējis to Krievijas TV sižetos. Mēs ar Dašu ievelkam dziļu elpu un paskaidrojam, ka Krievijas TV nav tas uzticamākais informācijas avots. Ka krieviem – Latvijas pilsoņiem – Latvijā ir tādas pašas iespējas iegūt izglītību, atrast darbu vai nodarboties ar uzņēmējdarbību kā latviešiem. Ka nepilsoņiem ir iespēja vai nu naturalizēties, vai arī iegūt Krievijas pilsonību. Ka ir krievu nacionālisti, kuri nespēj pieņemt to, ko Latvija vairs neietilpst Krievijas sastāvā un ka ir latviešu nacionālisti, kuriem principā nepatīk nelatvieši, bet viņi nepārstāv sabiedrības vairākumu. Ka nevajag katru reizi, kad latvietis ar krievu sakāvies, karināt klāt šim notikumam tautu naida birku. Mazums, abi klubā meiteni nesadalīja... Piebilstu, ka man, piemēram, liekas dīvaini, ka Latvijā ir daudz krievvalodīgo, kuri Latvijā nodzīvojuši visu dzīvi, bet latviski nerunā. Ka valstī, kurā oficiālā valoda ir latviešu, latvietim, lai atrastu darbu tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Onkam ir viela pārdomām, bet mēs ar Dašu esam sniegušas savu ieguldījumu Kremļa propagandas atspēkošanā.
***
Aizrāvušās ar sanatorijā esošo ciprešu aplūkošanu, laikus nepamanām, ka esam izdzērušas visu ūdeni. Diez ko negribas iet atpakaļ uz TO veikalu, bet Ņe progresa sanatorijas teritorijā cita veikala nav. Liels ir mūsu pārsteigums, kad ieraugām uz durvīm zīmīti “Slēgts. Pusdienu pārtraukums”. Izrādās, tas vēl nav viss. Veikals strādā ar pārtraukumiem arī no rīta un pēcpusdienā. Īsāk sakot, tas biežāk ir slēgts nekā atvērts.
Sanatorijas teritorijā atrodam pludmales bāru. Kā par spīti, ūdeni tur nepārdod. Nopērkam bumbieru limonādi, naivi domājot, ka jebkāds šķidrums ir labāks nekā nekāds. No limonādes dzert sagribas vēl vairāk! Ko kājas nes jožam atpakaļ uz nometni, jo drīzumā tiks pasniegtas pusdienas un varēsim tikt pie tējas. Pēc ūdens atgriezīsimies vēlāk.
***
Pagājušonakt, ierodoties nometnē, biju satraukusies par vilkiem. Protams, nekādi vilki vietējos krūmos nemājo un, izrādās, ka jāsatraucas ir par pavisām citām lietām. Nezinu, kurš projektēja uz dušu un tolītēm vedošās trepes, bet nu uzbūvētas tās ir super šķībi. Jau dienasgaismā kāpšana lejā pa trepēm kļūst par veiklības pārbaudi, savukārt krēslā/tumsā tā jau līdzinās ekstrēmam sporta veidam. Tā kā man nav nekādas vēlmes nedz salauzt kādu ekstremitāti (jo ceļojumu apdrošināšanas nav), nedz nolauzt kaklu (jo dzīvot gribas), tadu pieņemu lēmumu pēc tumsas iestāšanās čurāt tikai krūmos.
Un tā, nemanot ir pienācis vakars. Mēs ar Dašu gulšņājam teltī, prātojot, kādas izklaides iespējas varētu būt pieejamas, kad pēkšņi tās uzrodas pašas no sevis. Vienā no blakus teltīm kāds puisis visai neatlaidīgi cenšas pierunāt savu draudzeni uz seksu. Meitene spītīgi atsakās, sakot, ka teltī taču visu varēšot gan redzēt, gan dzirdēt, utt., utjp. Mēs ar Dašu aizgūtnēm ķiķinām. Mēs nemaz nejūtamies vainīgas par svešu sarunu noklausīšanos, jo teltī skaņu izolācijas nav nekādas un tā nav mūsu problēma, ka visu var dzirdēt. Puisis kādu brīdi vēl cenšas diskutēt ar savu draudzeni, bet beigās padodas.
Arī vakari Krimā ir tveicīgi un nākas vien līst laukā no telts. Kaut arī telts ieeju turam vaļā, tas diez ko nepalīdz. Izlienam no telts un ko mēs redzam! Savas telts priekšā sēž mūsu nelaimīgais kaimiņš! Tā mēs iepazīstamies ar Dimu.
Dima ir medicīnas students, uz Krimu braucot regulāri. Padzirdējis, ka esam no Latvijas, viņš lepni paziņo, ka universitātē mācījies latviešu valodu. Mēs ar Dašu pie sevis nosmīnam, bet neko nesakām – šī nav pirmā reize, kad kāds sajaucis latviešu valodu ar latīņu.
Pasūdzamies Dimam par vakar nenotikušo diseni – deju placi atradām, bet tur nekas nenotika! Dima pabrīnās – disene notiekot katru vakaru, no desmitiem līdz pusnaktij! Ahā, tagad viss skaidrs – mēs uz deju placi bijām aizgājušas deviņos vakarā, bet desmitos jau saldi čučējām teltī. Šovakar gan noteikti tur būsim!
Vai uz diseni aizgājām ar vai bez Dimas, neatceros, bet to, ka laiku pavadīju kolosāli, atceros gan. Tolaik populāra bija Global Deejays kaverversija Skota Makenzija dziesmai “If You’re Going To San Francisco”, kuru diskotēkā spēlēja bieži. Dziesma man neizdzēšami iespiedusies atmiņā.
Disene tik tiešām ilga tikai divas stundas un beidzās tieši pusnaktī. Kā pēdējā dziesma vienmēr tika atskaņota meišņiku himna, lai gan deju placis atradās “Jautrā namiņa” pusē. Himnu bija pieņemts dejot aplī. Atskanot piedziedājumam, dīdžejs aicināja visus skriet uz apļa vidu. Melodiju un vārdus atceros vēl tagad un tie aiznes mani atpakaļ jautrajās un bezrūpīgajās Aluštas naktīs.
(Turpinājums sekos)
