Sveicināti! Beidzot saņēmos un pēc pagaras pauzes uzrakstīju mana Kosovas ceļojuma stāsta turpinājumu. Stāsta pirmo daļu „Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština” jau publicēju kādus pāris mēnešu atpakaļ. Tad stāstīju par braucienu no Maķedonijas līdz Kosovas galvaspilsētai Prištinai un par pašu Prištinu. Stāstā pieskāros dažādām vēsturiskām un tā maigāk pāris politiskām tēmām. Šinī stāsta daļā dosimies uz Ziemeļkosovu un tās lielāko pilsētu Mitrovicu. Jā, šis ir tā teikt problemātiskākais reģions šajā neseno karu plosītajā valstiņā un līdz ar to gribot vai negribot nāksies apjomīgi pieskarties vairākām vēstuiskām tēmām un politikai. Tas gan nenozīmē, ka palaidīšu garām dažādus interesantus tūrisma objektus, kuri tur atrodas.
Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6
Pasteidzoties uz priekšu piebildīšu, ka taps vēl stāsta trešā daļa, kurā stāstīšu par Kosovas dienvidrietumu kalnu reģioniem. Tajā jau izklāstīšu vairāk par Kosvas dabu un sadzīvi, un cenšoties neaizskart politiskos jautājumus.
Kosovo poļe, Gazemistāna.
Un tātad, esam kārtīgi izgulējušies, paēduši brokastis un pametam mūsu viesnīcu Prištinā. No Prištinas dodamies ziemeļu virzienā un pirmais apskates objekts pa ceļam uz Mitrovicu atrodas burtiski nepilnus desmit kilometru no Prištinas. Tas ir tā saucamais „Kosovo Poļe”, jeb latviski sakot „Kosovas lauks”. Patiesībā par Kosovo poļe krievu un bulgāru valodās tiek devēts arī vēsturisks reģions Serbijā, tagadējās Kosovas valsts teritorijas ziemeļu daļā, kuru paši serbi vienmēr dēvējuši par Kosovu bez pilikuma „poļe”, bet tagadējās Kosovas dienvidu daļu serbi dēvē par Metohiju. Faktiski ilgsošu laiku serbu un Dienvidslāvijas karaļu valdīšanas laikos Kosova tiek dēvēta par Kosovas un Metohijas reģionu (tā tas tiek dēvēts arī mūsdienu Serbijas valdības izpratnē un dokumentos). Serbiem ar Kosovo poļe asociējas vieta, kurā notika viņu vēsturē nozīmīgākā kauja „Kauja par Kosovu(бој на Косову)”.
Šeit Kosovo poļe, par godu kritušajiem šajā kaujā, ir izveidots piemiņas memoriāls, kuru serbi sauc par Gazimestānu. To nu cenšamies arī atrast. Izrādās, ka to nav nemaz tik viegli izdarīt! Precīzāk sakot pašu iespaidīgā izmēra pieminekli var manīt jau pa gabalu toties piebrauucamo ceļu, jeb nobrauktuvi no automaģistrāles uz pieminekli uz pirmo piegājienu neatrodam. Izrādās, ka turp ved neliels celiņš, kuru uz pirmo acu uzmetienu nav viegli ievērot un palaižam to garām. Nākas mest palielus lokus pa automaģistrāli, turp un atpakaļ, Prištinas virzienā lai nonāktu aiz četru joslu maģistrāles atdalošās barjeras. Otrajā piegājienā vērīgi skatoties šo nobrauktuvi atrodam. Jā, šķiet, ka Kosovas valdība rūpējas par automaģistrāļu būvniecību, bet par piebrauktuvi šim vēsturiski nozīmīgajam objektam „apzināti vai nejauši” ir aizmirsuši! Daži simti metru brauciena, sākumā pa grantētu, bet tālāk bedrainu, asfaltētu celiņu un esam nonākuši līdz nožogotai teritorijai ar apsardzes vagoniņiem pie vārtiem.
Noparkojam savu auto pie vārtiem un dodamies apskatīt Gazimestānu, bet pirms nokļūtu iežogotajā teritorijā vārtu apsardze, kura sastāv no diviem Kosovas policistiem paņem ķīlā mūsu pases. Kādam nolūkam? Nevaru saprast! Saprotu, ja mēs būtu no Serbijas ieradušies! Labi, ja reiz vajag tad vajag. Atstājam pases un dodamies tālāk. Pats piemineklis, jeb memoriāls sastāv no simboliska torņa centrā, kurš līdzinās senlaicīgam sardzes tornim un to ielenc tādas, kā zemē ieraktas liela diametra, slīpi apgieztas, betona caurules. Ko simbolizē šīs caurules tā arī nesapratu. Ievēroju tikai, ka agrāk to sienas rotājuši dažādi metāla bariljefi, kurus vandāļi ir nozāģējuši.
Pašā tornī ir ierīkots skatu laukums no kura paveras palaša apkārtnes ainava. Jāsaka, ka no tās redzēt var visai tālu, bet neko interesantu. Tālāk uz kalnu fona dižojas pāris iespaidīga izmēra industriālo objektu. Pretējā pusē, pakalnītē ievērijo nelielu celtni, kura atgādina mošeju.
Uz skatu laukuma margām izvietota informācija par šeit notikušo kauju. Tātad lai pievērstos šiem notikumiem man nāksies nedaudz atgriezties vēsturē. Jau iepriekšējā stāstā pieminēju Dardānus un Ilīriešus kuri apdzīvoja tagadējās Kosovas teritoriju un kuri tiek uzkatīti par mūsdienu albāņu priekštečiem. Šo faktu lūdzu paturēt prātā sekojot turpmākajai vēstures gaitai. Tālāk, kā jau minēju sekoja Romas valdīšana pār Balkāniem, kam sekoja Romas impērijas sabrukums un Balkāni nokļuva Bizantijas valdījumā. Tad sekoja slāvu ekspansija un Dižās Bulgārijas izveidošanās. Pēc ilgstošiem kariem starp Bulgāriju un Bizantiju bulgāri pazaudē ne tikai kontroli Egejas jūras krastos. Bulgāru valdnieki zaudē kontroli pār vairākām slāvu apdzīvotām teritorijām, kurās izveidojās vairākas sīkākas karaļvalstis starp kurām bija Raškas karaliste. Tieši Raška tiek uzskatīta par Dižās Serbijas šūpuli.
Šajā laikā norit arī šķelšanās kristiešu baznīcā un serbi pieņem pareizticību, un tieši Kosovas un Metohijas teritorijās norisinās spilgtākie procesi saistībā ar serbu kristīšanu pareizticībā, un tieši Kosovā (Pejā) atradās pirmā serbu patriarha rezidence. XIII g.s. izveidojas varena Serbijas karaliste. XIV g.s. serbu kontrolē nonāk visai plašas teritorijas starp Egejas un Adrijas jūrām , un tie kontrolēja mūsdienu Kosovas, Melnkalnes, Maķedonijas un lielu daļu Grieķijas teritorijas. Šajā laikā Kosova kļūst par tSerbijas ekonomisko, politisko un kultūras centru. Sekojoši serbu ekspasija piemeklē līdzīgu likteni, kā bulgāru. Ilgstošie kari Balkānos noved līdz karam ar bizantiešiem, kā rezultātā serbi jau zaude vairākas iegūtās teritorijas Balkānos un galugalā Serbija sadalās vairākās mazās karalistēs.
Pavisam drīz arī pati Bizantija kļūst par upuri jau Turku Osmāņu iekarotājiem. XIV g.s. sākumā sākas turku ekspansija Eiropā. Turku kontrolē sultāna Murada I varībā nonāk liela daļa grieķu teritoriju. Tālāk seko turku karagājieni uz Bulgāriju. Turku kontrolē nonāk Saloniki un bulgāru Filippole (mūsdienās Plovdiva). 1371. gadā norisinās kauja pie Marices kurā tiek sakauts brāļu Vukaniša un Ugliša (Prilepas karalistes, kuru gan serbi, gan bulgāri uzskata par sev piederīgu, valdnieki) karaspēks un turki ieņem gandrīz visu mūsdienu Maķedonijas un lielu daļu Bulgārijas teritoriju. Tātad turki nokļūst līdz Kosovas robežām šķērso tās un turpina karagājienu jau pa serbu karaļa Vuka Brankoviča pārvaldītajām teritorijām.
Te nu serbi saprata, kādas briesmas draud un nekavējoties serbu karaļi Vuks Brankovičš, Lāzars un Bosnijas karalis Tvrko I apvienoja karaspēkus lai cīnītos pret turkiem. Te arī jāpiebilst, ka apvienotā karaspēka sastāvā tika iekļautas kaimiņu Albānijas karaļa, palīgā nosūtītās karaspēka vienības. Tātad albāņu karotāji kopā ar serbiem cīnījās pret turku iebrucējiem! Apvienoto karaspēku uzticeja komandēt serbu karalim Lāzaram.
Te tad arī notika šī vēsturē nozīmīgā kauja. 1389. gadā apvienotais serbu karaspēks sakrustoja zobenus ar sultāna Murada I karaspēku tieši šeit -Kosovas laukā. Dažādos rakstos karotāju skaits abās pusēs tiek minets dažāds. It kā turku karaspēks esot sastāvējis no vairāk kā 30 tūkstošiem vīru, bet serbu apvienotā karaspēka rindās esot bijuši no 15 līdz 20 tūkstoš vīru. Jebkurā gadījumā ir zināms, ka turku karaspēks bija vismaz pusotras reizes lielāks. Kaujas sākumā gan iniciatīva esot bijusi serbu karotāju pusē, kuru labais flangs Vuka Brankoviča vadībā sācis atspiest turku karotājus, bet tikai uz īsu brīdi. Līdz ko kreisajā spārnā bosniešu karaļa Tvrko I vienības sāka atkāpties iniciatīva pārgāja šajā flangā karojošajām, sultāna Murada dēla Bajezida vadītajām karaspēka vienībām. Neželīgākās kaujas esot noritējušas pašā centrā, kur satikās karaļa Lāzara un sultāna Murada I komandētās vienības. Kaujas gaitā bojā gāja arī pats sultāns Murads I. Tiek uzskatīts, ka, itkā viņu nogalinājis kāds serbu karotājs Milošs Obilišs, kurš esot veiksmīgi iefiltrējies turku karaspēka rindās apgalvojot, ka esot pārgājis karot turku pusē. Kaujas gaitā par turku armijas komandieri kļūst Murada dēls Bajezids. Kopumā kauju uzvarēja turki. Serbu karalis Lāzars tika notverts un sodīts, un viņa meita Olivera tika nosūtīta uz turku sultāna harēmu.
Patiesībā turku uzvaru šajā kaujā nebūt nevar uzskatīt par spīdošu, jo arī turku karaspēks cieta lielus zaudējumus un būtībā nespēja turpināt karagājienu . Turki steigšus ar karali Vuku Brankoviču, kurš faktiski līdz šim bija teritoriju kurā notika kauja pārvaldītājs, noslēdza līgumu par Vuka Brankoviča pakļaušanos turku sultānam. Pats jaunieceltais turku sultāns Bajezids I bija spiests atgriezties Anatolijā, jo pēc šādiem lieliem zaudējumiem nebija drošs par situāciju impērijā kopumā. Vēl jo vairāk pastāvēja kara draudi austrumos no Tamerlana impērijas puses . Sekojoši Vuks Brankovičš ne īpaši centās ievērot līguma nosacījumus un diezgan brīvi turpināja valdīt pār Kosovu un Metohiju. Šāda situacija radīja šaubas par turku uzvaru kaujā par Kosovu un daži serbu valdnieki uzvaras laurus šajā kaujā mēdza pieskaitīt serbiem. Kopumā šī kauja kļuva par tādu, kā serbu cīņas spara un brīvības simbolu, un bieži tiek atspoguļota serbu literatūrā, kur karalis Lazars un jau pieminētais Milošs Obilišs tiek slavēti un cildināti, kā varoņi. Vēl jo vairāk, serbu pareizticīgo baznīca šos serbu nācijas varoņus ir pasludinājusi par svētajiem.
Tev patiks šie raksti
