Kaukāza gūstekne - Beslana7

Apskatu šos abus pieminekļus un nonāku jau kapsētā. To patiesībā varētu pat nosaukt par kapsētu-memoriālo kompleksu un tas tiešām tāds arī ir. Jau nākot līdz šejienei, virs ieejas vārtiem ievēroju uzrakstu-„Enģeļu pilseta (Город ангелов )”. Kas tad ir šī Enģeļu  pilsēta?

Šinī kapsētā, kura nodēvēta par  „Enģeļu pilsētu”, savas mūža mājas ir atraduši 266 no vairāk kā trīssimts Beslanas skolas upuriem. Te ir apbedīti: gan bērni, gan viņu vecāki, gan skolotāji. Jau ieprikš minēju, ka starp Beslanas skolā bojā gājušajiem bija, ir kristiešu, ir musulmaņu ģimeņu pārstāvji. Tagad daudzi no viņiem arī ir apbedīti vienkopus- vienā kapsētā un par mirušo reliģisko piederību norāda uz kapu plāksnēm iegravēti krustiņi, vai pusmēneši.

Epilogs.

Tā nu lēnām izmetu nelielu loku pa šo kapsētu, atgriežos pie auto un saku Vaso, ka varam doties tālāk. Tātad turpinām ceļu jau uz Vladikaukāzu. Pa ceļam braucot un pļāpājot ar Vaso vēl uzzinu, ka viņš pats arī ir piedalījies Beslanas traģēdijas upuru glābšanā! Gluži zem lodēm viņam gan nenācās līst! Toties četrus no skolas izbēgušos un nopitni ievainotos cilvēkus, Vaso ar savu auto esot nogādājis līdz slimnīcai -Vladikaukāzā. Jautāju kāpēc viņs tos neveda līdz Beslanas slimnīcai? Vaso atbild, ka Beslanas slimnīca uz to brīdi jau tā bija pārpildīta, ka ievainotie ļaudis esot gulējuši pat uz grīdas- slimnīcas koridoros. Redzot to, Vaso esot nolēmis cietušos vest uz Vladikaukāzu. Pēc cietušo nogādāšanas Vladikaukāzā Vaso atgriezās Beslanā, kur visu vakaru un nakti meklējis to piederīgos, lai paziņotu viņiem, ka viņu tuvinieki ir dzīvi un atrodas slimnīcā-Vladikaukāzā. Tāds nu lūk ir Vaso stāsts, kurš atšķirībā no daudziem citiem ir ar daudz maz  labām beigām!

Tālāk Vaso jau atgriežas pie Beslanas traģēdijas analizēšanas. Īsāk sakot, no Vaso uzzinu daudz interesantas lietas par tēmu-„Kas nogalināja Beslanas bērnus”? No sekojošās- ļoti atklātās sarunas saprotu, ka vietējie beslanieši ir ļoti neapmierināti ar traģisko notikumu izmeklēšanas gaitu un rezultātiem. Vēl jo vairāk! Beslanas upuru piedrīgajiem un cietušajiem esot nācies pat cīnīties par to, lai viņi saņemtu vismaz kaut kādu materiālo un finansiālo atbalstu no valsts puses! Situācija esot nonākusi pat tik tālu, ka valsts ierēdņi sāka apvainot cietušos mantkārībā un vēlmē iedzīvoties uz valsts rēķina! Galu galā, visas šīs negācijas noveda pie tā, ka  Beslanā tika nodibināta sabiedriska organizācija „Beslanas mātes”, kura rūpējās par traģēdijas upuriem un aizstāveja to intereses tiesās un dažādās valsts instancēs. Vēlāk daļa šīs organizacijas biedru dibināja vēl vienu organizāciju, kuru nosauca par -„Beslanas balss”.

Šī organizacija jau uzsāka daudz agresīvāku cīņu par to, lai uzzinātu patiesību- kas tad īsti notika tā saucamās ķilnieku atbrīvošans operācijas gaitā un pirms tās. Nesaņemot pietiekušu atbalstu no Krievijas valsts varas instanču puses, šī organizācija vairākkārt ir vērsusies pie Eiropas parlamenta, Eiropas valstu prezidentiem, ASV kongresa un daudziem citiem, ar lūgumu palīdzēt noskaidrot patiesos faktus par traģēdiju. Šī organizācija ir arī iesniegusi vairākas prasības Eiropas cilvēktiesību tiesā. Galu galā „Beslanas balss „  darbība pārauga nopietnā konfliktā ar Krievijas valsts varas pārstāvjiem, kā rezultātā vairāki organizācijas izstrādātie dokumenti Krievijas Federācijā tika atdzīti par ekstrēmistiskiem, tātad- noziedzīgiem. Sekojoši -tagad no varas iestāžu puses notiekot pat maskēta „Beslanas balss” biedru un darbinieku vajāšana!

Vaso šī stāsta beigās vēl piebilst, ka ļoti daudz cilvēku Beslanā jau ir sākuši baidīties uzdot liekus jautājumus Krievijas valsts pārstāvjiem un pat baidās šīs traģēdijas iemeslus apspriest savā starpā! Sarunas nobeigumā arī pats Vaso vēršas pie manis ar lūgumu. Tā kā es pats viņam iepriekšēju sarunu gaitā biju ieminējies, ka rakstu nelielus rakstiņus un tos publicēju dažās Latvijas interneta vietnēs, Vaso man palūdz lai es, ja rakstīšu par Beslanu,  nepievienoju rakstam bildes kurās ir redzams viņš. To es arī apsolu – gan piebilsdams, ka diez vai kādam Krievijas varas pārstāvim ir iespēja un vēl jo vairāk-interese, lasīt manus rakstus! Pie ta vēl piebilstu, ka mani stāsti tiek publicēti tikai Latvijas interneta vietnēs un latviešu valodā!

Tā nu noklausoties Vaso stāstīto un ņemot vērā dažados ziņu avotos apkopoto informaciju saprotu, ka maz ir ticams tas, ka pilna patiesība par to- kas notika Besanā 2004.gada 1.septembrī, kādreiz nāks gaismā! Skumji, bet tas tā ir. Paies laiks, daudzi piemirsīs notikušo un Beslanas traģēdija vēl vairāk apaugs ar mītiem, un nostāstiem. Tādējādi nākamajām paaudzēm mantojumā nonāks vēl viens drūms un neskaidrs vēsturisks notikums.

Starp citu! Tagad rakstot šo stāstu attapos, ka pēc dažām dienām taču ir 1. septembris. Tātad- būs kārtējā šīs traģēdijas gadadiena. Te arī apzinājos to, ka lielā daļā pasaules, tajā skaitā mūsu Latvijā, 1.septembris ir tik pat kā svētku diena! Pie kam vairumam no mums šī diena asociējas ar prieku! Ņemot vērā šo, vienu brīdi pat nodomāju, ka šo rakstu publicēšu nedaudz vēlāk, lai nesabojātu kādam lasītājam pirmās skolas dienas  svētku noskaņojumu. Galu galā tomēr nolēmu, ka publicēšu šo rakstu tagad- pirms 1.eptembra. Tas tāpēc, ka manu prāt nebūtu arī godīgi aizrauties ar lieku toleranci- ignorējot skarbus notikumus!  Tas no manis puses arī nebūtu godīgi pret Beslanas upuriem, ja es kādam izpatīkot un cenšoties nesabojāt garstāvokli, ignorētu un aizmirstu viņu drūmo likteni. Beslanā jau 12 gadus 1. septembris nav svētki un šķiet, ka šajā datumā tie  tur nekad arī nebūs! Protams tas nenozīmē, ka arī citur pasaulē par 1.septembri, kā svetkiem ir jāaizmirst. Un tomēr! Nevajag aizmirst, ka dzīve mēdz būt arī skarba. Tāpēc tos kas ir dzirdējuši un zin par Beslanas traģiskajiem notikumiem, un tos, kurus šie notikumi nav atstājuši vienaldzīgus, aicinu pa starpu svētkiem atcerēties arī par Beslanas bojā gājušajiem bērniem, kuriem šie  svētki izradījās liktenīgi.

Te tad arī esmu apskatījis Beslanas pilsētu un drūmās vietas, kuras saistītas ar šeit notikušo terora aktu. Tātad- varu noslēgt arī šo skumjo stāstu. Nākošos stāstus jau varēšu rakstīt jau par ikdienišķīgākām  un ne tik smagām tēmām. Domāju ka lasot šo stāstu jau sapratāt, ka nakamajā stāstā runa ies par otru Ziemeļosetijas pilsētu, uz kuru tagad ved mans ceļš.Tātad, tā ir Ziemeļosetijas galvaspilseta-Vladikaukāza, kura bieži tiek dēvēta par „Kaukāza valdnieci”. Kāpēc Kaukāza valdniece un vai tā tāda tiešām ir? Par to tad pavisam drīz arī pastāstīšu.

Tagad varu no jums atvadīties un novēlu jums visu to labāko. Tāpat, visai pasaulei novēlu, lai nekad neatkārtotos šādas traģēdijas!

Peteris Vēciņš.                                         Gravesend: 2016.gada 1.septembrī.