Pilsētās novēro īpašu piesārņojumu veidu – smogs. Vārds “smogs” cēlies no angļu smoke – dūmi + fog – migla.
Smogs ir atmosfēras piesārņojuma veids, kas ietver gāzveida un cietās daļiņas, kuras kombinācijā ar miglu vai aerosoliem izraisa intensīvu atmosfēras piesārņojumu.
Ir pazīstami divi smoga tipi:
Londonas tipa smogs
Losandželosas tipa jeb fotoķīmiskais smogs
Londonas tipa smogs novērots jau pirms 100 gadiem. Tai laikā ar smogu apzīmēja dūmu un miglas maisījumu atmosfērā un tas bija ļoti raksturīgs Londonai. Galveno atmosfēras piesārņojumu tur veidoja akmeņogļu un mazuta sadedzināšanas produkti, it īpaši sēra dioksīds SO2. Miglainā laikā SO2 pārvēršas sērskābes aerosolā straujāk nekā jebkuros citos apstākļos. Pastiprinās atmosfēras piesārņojuma un miglas savstarpējā iedarbība, kā arī pasliktinās redzamība. Rodas ekstremāli apstākļi cilvēku dzīvei, nopietni apdraudēti galvenokārt sirds, plaušu un arī citi slimnieki.
Tā 1952. gada decembrī smogs Londonā 3-4 dienās prasīja 4000 cilvēku dzīvības, t.i., tik pat daudz kā holeras epidēmija 1854. gadā. Šim smogam pat tika dots vārds – Slepkava. Vairums no mirušajiem bija bērni un sirmgalvji.
Fotoķīmiskā smoga radīšanā galvenā nozīme ir transporta (retāk rūpniecības) izplūdes gāzu izdalījumiem (slāpekļa oksīdiem, ogļūdeņražiem), kas saules radiācijas ietekmē veido oksidantus, no kuriem visbiežāk sastopams ir ozons, arī nitrāti un nitrīti, slāpekļa un oglekļa oksīdi, ogļūdeņraži, fenoli un citas vielas, kas vienmēr nelielā daudzumā sastopamas pilsētu gaisā.
Smogs veidojas noturīgas atmosfēras uzbūves apstākļos, bezvēja laikā, kad nenotiek gaisa sajaukšanās. Mitrais smogs parasti rodas ziemā mitrā laikā, bet sausais - vasarā, rudens sākumā.
