Traumas spoki.lv lietotajiem61

zz44: Sen, senos laikos, kad biju pavisam maza meitenīte, mans tēvocis bieži mani kaitināja. Reizēm, kad sadarīju kādas blēņas, viņš ietina mani segā un kutināja. Kopš tā laika man ir klaustrofobija. Nevaru viena braukt liftā un apmeklēt solāriju ;D lūdzu, mana trauma

Bubble: emmm...ko nozīmē trauma? :D kāds mans feils? es varu aprakstīt jauku dienu, kad man šķita, ka esmu pazaudējusi maku, ko izrādās nebiju pazaudējusi, vēlāk aiz prieka, ka maks tomēr vietā, gandrīz nolikos pamatīgi uz ietves, jo papildus priekam tīrīju jaku, ko iepriekšējā vakarā neveiksmīgi noķēpāju ar majonēzi un kečupu no hotdoga, bet vēlāk, kad pēc iepriekšējā starpgadījuma daudz rūpīgāk skatījos, kur eju, atradu 2 latus xD huh...jā, es zinu, ka rakstu pārāk garos teikumos xD tas bija apkaunojoši - mēģināt noturēties līdzsvarā pie LU galvenās ēkas uz slidenas ietves un nostāvēt, pateicoties notekas cauruļu restītēm pie sienām...tu domā, ka pēc tam tā mierīgi, paceltu galvu var iet tālāk, nieievērojot garāmgājējus, kas visticamāk vēl ilgi ķiķinās par izrādi???

Zhoulis:Biju puslīdz sīks, kad aizbraucu uz Ventspili līdzi chomam uz sacensībām. Viesnīcā bija jāguļ 3naktis. Pirmās divas bija bez problēmām, bet pienāca arī pēdējā nakts! Viens no treneriem izdomāja gulet ar mani vienā istabā. Klīda baumas, ka šim trenerim ir tieksme uz savu dzimumu, karoch gejs. Tad nu pienāca vakars es gāju gulēt un arī trenneris. Es satinos divās segās un gulēju pašā gultas malā. Pagāja kādas 20 minūtes un jutu ka kāds mēģina tikt zem manas segas, un tā kā es biju pietiekami liels lai saprastu ka tas nav Ventspils viesnīcas spoks, uzreiz bija skaidrs ka trenneris sāk uzdarboties. Biju pārbijies līdz nāvei, svīdu ka cūka, bet ta kā lohs nevarēju vnk aiziet prom... Saņēmos un aizgāju prom tajā brīdī kad jutu ka viņa pretīgā spalvainā roka jau tiecas pie maniem maniem dārgumiem. Tad vienkārši izlidoju ārā no istabas un visu nakti nogulēju koridorī. Kopš tās dienas neieredzu homoseksuāļus (tikai beibes pornofilmās) un ja kāds mēģina man kaut vai drusciņ pietuvoties viņš pēc tam ir nelaimīgāks kā latvieties starp 5 urāliem vēlā vakarā maskavas rajonā!

Ainiss13: Jau kad biju pavisam maziņš un vēl nemācēju lasīt, biju sajuties ūberkrutais literāts-bibliotekārs. Man vienmēr bija patikušas grāmatas, gan bilžu, gan romāni (bet lasīt es nepratu :D:D). Vectēvam mājās bija diezgan plašs grāmatu krājums, viss lielais plaukts ar romāniem, pasakām un citas tematikas grāmatām. Tad kādu dienu, kad es biju palicis mājās viens, es apsēdos blakus tam lielajam grāmatu plauktam pie galda. Ņēmu pa vienai grāmatai un vienkārši vilku ar pirkstu pāri katrai rindiņai, neko nesaprotot, bet itkā lasot grāmatu. Tas vēl nebūtu nekas, bet man nezin kāpēc tā vien nagi niezēja pirms "lasīšanas" sākšanas noplēst grāmatai pirmo vāku un kad biju pārvilcis ar pirkstu cauri visai grāmatai, noplēsu arī aizmugurējo vāku. Ja man tā grāmata likās neinteresanta, tad līdz galam ar pirkstu nepārvilku, vienkārši noplēsu abus vākus. Tā pa vienu dienu biju pamanījies izlasīt gandrīz pus plauktu. Cik atceros, tad ausis man neviens nenorāva, bet vectēvs un pārējie noteikti bija ļoti dusmīgi. Vēl tagad tajā plauktā glabājas atmiņas par to seno notikumu, jo plauktā stāv daudz grāmatas bez vākiem. Dažas tik labas, ka pašam žēl, ka toreiz sāku "lasīt" viņas.

Mikamika123: Mana bērnības trauma notika pirtī. Vecāki bija noīrējuši pirti un ballējās, bet mēs bērni atsevišķi spēlējāmies un protams arī gājām pirtī. Te pēkšņi pie mums bērniem pirtī ienāca pliks onkulis ar 70'-desmito disko mikrefongalvas frizūru. Viņš uzskatīja, ka iešana pirtī plikam kopā ar bērniem ir normāla. Viņš arī kaut ko mums teica- bet es biju pārāk apmulsusi, lai kaut ko dzirdētu. Paldies Dievam atsteidzās mammas un situāciju izglāba, izvelkot viņu ārā un sabarot. Tomēr šis traumējošais atgadījums bija pirmā reize, kad redzēju pliku cilvēku...

Treiseris: Reiz sensenos laikos, precīzāk kādu piektdienu, Treiserim bo nezinām bāra letes tālēm trāpīja ar gaismas ātrumu lidojoša dūre. Apokolipse. Tumsa. Kad Treiseris pamodās, viņš jutās pavisam jocīgi, viņš jutās kā supervaronis, bet varbūt tas bija tikai smadzeņu satricinājums. Bet ar to nekas nebeidzās, dēļ šīs traumas Treiseris iemantoja mega harismu. Sievietes juka prātā viņu tērauda muskuļu dēļ, vīrieši sāka sevi uzskatīt par sievietēm, sāka krāsoties un izdziedāt odas par godu Treiserim, " "Treiseris! Treiseris! Kā man patīk viņš..." Kaķi sāka lidot pa gaisu gluži kā Treiseris. Profesionāļi gan ieteica netiesāt dzīvniekus stingri, izturēties pret to vājībām ar sapratni, ņemot vērā Treisera hipnotiskās īpašības. Viens no pilsētas kaķiem no standarta "mjau-mjau" pārgāja uz "treiser-treiser" ņaudieniem. Cits pameta jūrskolu. Pilsēta slīga panikā. Treiseris nekur vairs nebija atrodams. Policija ik dienas veica reidus, apkārušies ar metāla kakla fiksētājiem, kas, liktenīgas satikšanās gadījumā, garantēs tiem dzīvības glābšanu. Viņi minēja, kur varētu apmesties Treiseris, izjautāja cilvēkus, sita bomžus un iepirkas točkās. Kopš tās liktenīgās nakts bārā Treiseris vairs nepastāv. Bet viņš lej gaužas asaras par pamatskolas gadiem, kad tas spēja uzvarēt skriešanā jebkuru meiteni no šaha pulciņa. Stāsts balstīts uz reālām personām un nereāliem atgadījumiem. Izvilkums no " Oda par Treiseri".

TheThatSide: Kad biju maziņš man virsū uzleca mazais kaimiņienes taksis. Nereāli nobijos (bikses gan nepieliku, bet vienalga).. Pēc tā atgadījuma raustīju valodu. Neviens ārsts nespēja līdzēt un tad vērsāmies pie tautā sauktajās "pūšļotājas". Mamma teica, ka viņa man noskaitīja kaut kādas frāzes, bet esmu pārliecināts, ka iedeva iešmigot. Pēc tā laika ar valodu nav bijis problēmu - pat esmu piedalījies visādos skatuves runas konkursos un citos sūdos. Taču vēl joprojām garšo alkohols.

KOLūri: Labdien! Tātad mana trauma bērnības, ok man ir bijušas daudz traumas, izklāstīšu vienu ļoti dīvainu atgadjumu. Atceros, kad bērnībā man bija paniskas bailes no saviem vienaudžiem, tajā laikā es dzīvoju Sedā, tur bija daudz vienaudžu (lielākā daļa urāli), viņi mani gribēja ievilināt savā barā, lai veiktu visādus rituālus, es atteicos, bet tad viņi mani mežā piesēja pie koka, gribēja mani piespiest ar varu, lai pievienojos, es atkal atteicos, tad viņi mani piedzirdīja ar vietējo kandžu, es ārdījos, jo tas bija pretīgs, nezinu, laikam tecināts no mēsliem, kopš tā laika kandžu neesmu lietojis. Vēl viens atgadījums no bērnības. Reiz bērnībā palīdzēju senčiem vest lopus uz ganībām. Reiz gadījās tā kā gadījās, viens bullis, viņš pat nebija vēl pieaudzis bullis, bet teļš, pēkšņi sāka bizot pa lauku, man nebija spēka viņu noturēt, bet striķi neatlaidu, roka ieķērās, laikam labs krampis, ha, ha. Viņš mani izvazāja pa visām mīnām, proti, klučiem, izkārnījumiem. Rezultātā drēbes bija saplēstas un netīras ar sūdiem, roka, protams, arī bija nedaudz traumēta. Kopš tās dienas es ienīstu teļus un buļļus