Reiz dzīvoja...
Nu, vispār, nevis dzīvoja, bet, drīzāk - bija. Bija kāds zēns. Viņam šķita, ka ir noticis kāds pārpratums. Kāds ir kaut ko saputrojis. Varbūt kādā sistēmā ir radusies kļūda. Tās rezultātā viņš ir nokļuvis šeit. Uz Zemes. Tieši tāds, kāds viņš ir pašlaik. Var arī būt, ka kāds bija pajokojis. Ļauni pajokojis. Jo kā gan citādi varētu notikt tā, ka viņš ir nokļuvis tieši šeit? Tik ļoti viens. Tik ļoti vientuļš.
Nav īsti labi zināms, kurā brīdī zēnu sāka pārņemt domas par to, ka viņš šeit ir lieks. Ka viņš te ir tikai kļūdas pēc. Un, ka labākais, ko viņš var šajā pasaulē sagaidīt – ka viņu te piecieš.
Tas patiesi ir savādi, jo viņam bija gan māte, gan tēvs. Viņam bija jumts virs galvas, viņš bija paēdis. Viņam bija draugi. Un daudziem, ļoti daudziem nebija ne puses no tā, kas bija viņam. Bet, neraugoties uz to, ar katru dienu arvien vairāk viņā nostiprinājās pārliecība par to, ka viņš šajā dzīvē nepavisam neiederas.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņam pietrūka siltuma. Nevis uzmanības, bet siltuma. Tāda, ko var sajust kaut kur dziļi iekšā. Siltuma, kas vispirms sasilda dvēseli , un tikai pēc tam ķermeni.
Viņš ļoti gribēja saprast, bet nevarēja. Kāpēc šajā pasaulē viss ir tieši tāds, un ne savādāks. Kāpēc cilvēki ir tik savādi? Kāpēc viņi mēdz rīkoties tik dīvaini? Dažreiz pat liekas, ka tie nemaz nav cilvēki, bet kaut kādas lelles. Tik aukstas, tik nedzīvas. Tās nevar un nedrīkst kustēties pašas. Aiz viņām vienmēr ir nojaušams kāds, kas tās kustina. Un kustēties var tikai tik tālu, cik tālu ļauj auklas. Vai arī viņam pašam būtu jākļūst par šādu lelli?
Nabadzīts. Man stāst iet pie sirds 
