Nedaudz par manu Līgonakti. Raksts par tēmu, par kuru, manuprāt, daudziem būs ko teikt...
Mūsdienu jaunatne216
2459
16
Līgonaktī sanāca nedaudz pasēdēt ar vienu ģimenīti. Vienu čalīti es pazinu, vecākus pavisam nedaudz, bet sīkalis tā ap 7 gadiem tika redzēts pirmo reizi, kaut bija dzirdēts par drauga mazo brāli. Apskatījos uz tā sīkā uzvedību un tā arī radās kaut kāda fiksā ideja (vai kā to pareizāk nosaukt – škrobes auglis) uzrakstīt par tāda vecuma bērneļiem kā šis kadriņš.
Nejūtos diez ko vecs un savu bērnību atceros diezgan labi, arī pārējie tā ap 20 gadiem varētu to atcerēties, kā toreiz bija dzīvot. Varbūt tas arī bija naudas trūkuma ietekmē, bet drīzāk jau pareizas audzināšanas dēļ. Pat ja kaut ko ļoti vēlējies, reti kas tika nopirkts, jo vecāki skatījās vai tam vispār ir kāda jēga vai tas ir kārtējais „pērc man šito, ka tikai, lai kaut kas būtu nopirkts” gadījums. Varēji raudāt vai sēdēt uz ceļa pilsētas centrā, bet neko nedabūji. Nu ja vien pa dibenu ar siksnu. Pats bērnībā nebiju nekāds dīcējs, naudu krāju pats, privatizējot kaut vai nieka piecus santīmus par aiziešanu uz veikalu pēc produktiem vai vēl kāda cita darbiņa padarīšanu. Un pateicoties bērnībai arī tagad nekas nav mainījies. Neko daudz neuzmācos ar to, ko man vajag pirkt, ja vien nauda nav manis paša pelnīta. Ja bija kāda lieta, ko bērnībā ļoti gribēju, tad pats jau mēģināju saprast, ka nauda no gaisa nekrīt un ka visu tāpat nenopirksi.
Pārsvarā mūsu mīļākās rotaļlietas bija lūk šie. Un mums ar tiem pietika ilgam laikam.
Tagad visiem tiek pirktas rotaļlietas pa labi un pa kreisi, no kurām lielākā daļa ir nekam nederīgas un pārsvarā tiek nomestas, lai mētājas un var sākt dīkt pēc nākamās.
Nedaudz nositos no vakardienas tēmas, bet tagad par galveno. Sēžam vakar pie ugunskura, tas sīkais pēkšņi sāk prasīt naudu mātei, ka viņam vajag saldējumu. Māte iedod kaut kādus 30 santīmus, lai iet pērk. Pēc 10 minūtēm čalītis atnāk atpakaļ, ka pa 30 taču esot tikai plombīrs. Viņam tādu nevajag, viņš gribot Polu. Aidā, māte atkal velk maku ārā dod šitam 50 santīmus. Atnācis ar savu saldējumu, nedaudz kko pagrauza:” Ai, es vairs negribu!”. Labi, apēda mutere.
Nepagāja 5 minūtes čalēnam auksti, grib uz mājām. Tētis uzreiz mašīnā iekšā un laiž abi uz mājām. Tētis atbrauc atpakaļ, nepaiet pusstunda, sīkalis jau no sava mobilā (6-7 gadu vecumā!!) zvana, ka viņam ēst griboties. Tētis saka, lai kratās gulēt, ka jau pusnakts drīz, cik var sēdēt naktī. Ledusskapī laikam nekā pietiekami laba nebija, brauc fāters pakaļ sīkajam, ved atpakaļ uz balli, mums tur desiņas, siers, lai jau paēd, ja tik ļoti grib, ka pat aizmigt nevar. Vienu desiņu laikam uz pusēm ar māti apēda un sāka kaut ko valbīties un prasīt, lai dod naudu šokolādei, jo desiņas viņš tādas negribot (tieši TĀDAS, kādas mums bija).
Nu kad dabūja snikeru un čipsus, tad laikam tik sātīgi paēda, ka vairāk beidzot neko nevajadzēja. Jautri bija apskatīties uz to izlutināto sātanu un lielākā laime bija, kad viņš beidzot aizmiga un pārējie varēja normāli sēdēt un atpūsties, nevis dancot apkārt tam sīkalim un viņa mūžīgajām vajadzībām.
Un tā laikam šobrīd ir bieži redzama parādība, ka sīkie var valdīt pār vecākiem. Un tā arī viņi izaug, tikai ar laiku saldumi un rotaļlietas tiek aizvietoti ar narkotikām, alkoholu un ko tik vēl nevar atrast internetā. Visbiežāk par to pašu vecāku iedoto naudu.
Es gan neatbalstu arī dzelžaino režīmu, kad māte stāv blakus ar lineālu un skatās kā tu mācies un tiek saņemts brāziens par katru atzīmi zemāku par 9, bet pilnīgi izlutināt, man šķiet, ir tas pats, kas jau iedīglī audzēt jaunu narkomānu, jo šie izlutinātie jau nu noteikti nebūs tie, kuri ar laiku neķersies klāt alkoholam un pie tam lielos daudzumos, jo citādi viņiem ir garlaicīgi no tā, ka viņiem viss jau ir.
Paldies visiem, kuri izlasīja šo murgu. Ceru ka kāds no tā visa kaut ko arī saprata un pat man piekritīs. Ja nē, tad, iespējams, ka jūs bērnībā esat bijuši tādi paši izspiedēji un šis raksts jums nedaudz spiež uz varžacīm. :)
