pārējais profilā :)
Makes me think 19 (MMT)11
Lidmašīnā es satiku kādu ļoti skaistu sievieti. Pēc īsas sarunas man likās, ka vairāk nekad viņu nesatikšu. Vēlāk mēs nejauši satikāmies Atlantā un es pateicu cik skaista viņa todien bija. Viņa sirsnīgi pasmaidīja un teica: Neviens man ko tādu nav teicis nu jau 10 gadus. Noskaidrojām, ka mums abiem ir 30 gadi, neesam bijuši precēti, mums nav bērnu un mēs dzīvojam Dalasā 5 jūdžu attālumā viens no otra. Nākam sestdien mums būs randiņš, līdz ko mēs atgriezīsimies mājās.
5 gadus pēc kakla ievainojuma un operācijas, kas neļāva man spēlēt hokeju un regbiju(tās bija divas lietas, ko mīlēju darīt vairāk par visu), es sapratu, ka esmu atradis jaunas lietas ko mīlēt-tā ir klavieru spēlēšana un dziedāšana, šobrīd es uzstājos Brodvejā.
Pediatrs atzina, ka mūsu dēls ir pilnīgi normāls un viņš veiksmīgi aizvadīja savu pirmo dienu bērnudārzā. Kad viņš bija 8 nedēļas vecs, viņa bioloģiskais tēvs viņu kratīja gandrīz viņu nogalinot. Puisītis pavadīja 8 nedēļas reanimācijā un ārsti teica, ka viņš nekad nebūs parasts, normāls bērns.
Manai mammai bija vajadzīga operācija, lai izņemtu ļaundabīgu audzēju no viņas vēdera. Mūsu ģimene nav apdrošināta kopš mans tētis pagājušajā gadā zaudēja darbu. Mēs ar māsu atklāti diskutējām par mammas medicīnisko stāvokli facebook. Pagājušajā nedēļā kāds paziņa, kurš ir ārsts, kurš specializējas vēža ārstēšanā un viņam ir sava prakse izlasīja mūsu komentārus facebook un brīvprātīgi bez maksas palīdzēja mūsu māmiņai.
Līdz ko es mašīnās iekrāvu dārzeņus un ielaidu savus bērnus mašīnā, es gribēju būt pieklājīgs un nolikt iepirkumu ratiņus tiem paredzētajā vietā stāvvietā, bet es negribēju atstāt bērnus vienus pašus mašīnā. Kāds jaunietis, kurš mašīnu novietoja blakus manējai pamanīja manu bezpalīdzību un aizstūma tos manā vietā. Viņš pat smieklīgi attēloja mašīnu skaņas stumjot prom ratiņus, tas sasmīdināja manu bērnus. Arī es sāku smieties.
Kopš mans tēvs pirms 7 gadiem mūs pameta, mana mamma strādā 12 stundas dienā 5 dienas nedēļā, lai uzturētu mani un manu māsu, kā arī katru svētdienas rītu brīvprātīgi gatavo ēst vietējā bezpajumtnieku patversmē.
Mans mazais brāļuks pa pastu saņēma savu koledžas diplomu. Sestdien viņš nomira, jo viņam bija problēmas ar sirdi, kuras viņu mocīja visu viņa dzīvi. Maniem vecākiem teica, ka viņš nenodzīvos ilgāk par savu piekto dzimšanas dienu.
Kad es ieteicu kādai skolniecei, lai viņa ir stipra, paliek tāda kāda viņa ir un nepievērš uzmanību tiem, kas viņu apsmej tādēļ, ka viņa ir mazliet savādāka viņa teica: „Kādēļ man ir jāmainās tāpēc, ka daži kretīnu rupji izturas pret mani? Tas tāpat neko nemainīs.”
Bija desmit vakarā, es apstājos tukšā krustojumā, tobrīd luksoforā iedegās zaļā gaisma. Es jau grasījos piedod gāzi, bet man zvanīja vīrs, kurš atradās ļoti tālu kādā misijā. Es nospiedu bremzes un pacēlu klausuli, kad kāda mašīna pie sarkanās gaismas manā acu priekšā pārbrauca krustojumu nežēlīgā ātrumā.
Mans draugs Kevins nomira negadījumā ar auto, kad piedzēries autobraucējs iebrauca viņa joslā izraisot sadursmi ar drauga mašīnu. Kevins veda savu mazo brālīti(zīdaini) uz mājām pēc brauciena uz pludmali lai pavizinātu mazo ratiņos. Tieši pirms mašīnu sadursmes viņš ar savu ķermeni nosedza brālīti, kurš bija piesprādzēts pakaļējā sēdeklī. Zīdainim bija tikai daži nenozīmīgi ievainojumi. Ātrā palīdzība teica, ka Kevins izglāba brāļa dzīvību aizsargājot viņu no nāvējoša drošības spilvenu trieciena, ko būtu piedzīvojis mazais puisēns.