Arī mazs raksts nezinātājiem,kas tur īsti notika-bildes kā tur izskatās tagad.
Postošā avārija notika Černobiļas atomelektrostacijā 1986.gada 26.aprīlī pulst.01:24 pēc vietējā laika, ko izraisīja eksplozija.. Tā kļuva par milzīgāko atomelektrostaciju katastrofu visā cilvēces vēsturē. Milzīgas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika spēcīgi piesārņotas, aptuveni 60% no radioaktīvajiem nokrišņiem nokrita pār Baltkrieviju. Avārija izraisīja bažas par Padomju atomelektrostaciju drošību, ierobežojot tās attīstību uz vairākiem gadiem. Tagad neatkarīgajām valstīm– Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai toreiz nācās risināt avārijas seku novēršanas un veselīgas vides atjaunošanas izdevumu problēmas. Praktiski neiespējams precīzi noteikt Černobiļas katastrofas rezultātā cietušo un bojā gājušo skaitu, jo Padomju Savienība slēpa daudz informācijas, uzrādot nepilnīgus bojā gājušo sarakstus. Padomju autoritātes aizliedza ārstiem miršanas apliecībās uzrādīt Černobiļas katastrofas radīto radiāciju kā nāves cēloni. Tādas avārijas sekas kā vēzis daudziem tika atklātas tikai pēc daudziem gadiem un ne vienmēr varēja viennozīmīgi apgalvot, ka tās bija izraisījusi katastrofa Černobiļā.
Černobiļas atomelektrostacija atrodas 18 km attālumā no Černobiļas ciemata, 16 km no Ukrainas un Baltkrievijas robežas un 110 km no Kijevas. Stacijas celtniecība aizsākās 70. gadu beigās, kura galu galā 1983. gadā sastāvēja no 4 reaktoriem ar 1 gigavatu elektroenerģijas jaudas. Tika būvēti vēl 2 reaktori, taču tie netika pabeigti avārijas dēļ. 1986.gada sākumā tie saražoja ap 10% no Ukrainas elektroenerģijas. Maskēšanās nolūkos stacija tika nosaukta Černobiļas ciematiņa vārdā. Stacijā tika nodarbināti daudzi apkārtējie iedzīvotāji, kuri saņēma dažādus labumus: algas piemaksas, ceļazīmes, utml. kompensējot viņu darba apstākļu kaitīgumu. Tuvajā Pripetes pilsētā iedzīvotāju skaits pieauga līdz 45 tūkstošiem (kā mūsdienu Rēzekne).
1986.gadā Černobiļas stacijas vadība ar godkārīgo direktoru Bruhanovu priekšgalā piekrita veikt īpaši bīstamu reaktora darbības pārbaudi uz kuru neviena cita no PSRS atomelektrostacijām nebija gatavas parakstīties. 25.aprīlī tika uzsākts paredzētais eksperiments.
25.aprīlis
13:05 sākās plānota reaktora izslēgšana ar jaudas pakāpenisku samazināšanu;
14:00 avārijas sistēma reaktora dzesināšana tika izolēta, lai netraucētu eksperimenta norisi. Tomēr jaudas līmenis nekritās un turējās pie atzīmes 1600MW. Eksperiments aizkavējās. Ja nebūtu šīs aizkavēšanas, eksperiments tiktu veikts dienas maiņas laikā.
23:10 sākās pakāpeniska jaudas samazināšanās
26. aprīlis
00:05 jaudas līmenis samazinājās līdz 720 MW un turpina kristies. Darbinieki zināja, ka zem 700 MW reaktoru ir jāatslēdz, to nedrīkst uzreiz iedarbināt atkal.
00:28 jaudas līmenis nokrīt līdz 500MW. Tiek iedarbināta automātiskās regulēšanas sistēma, bet tā nenostrādā. Jauda nokrītas līdz 300MW.
00:32 operators cenšas palielināt jaudu ar rokas vadību
1:00 reaktora jauda paaugstinās līdz 200MW, tiek iedarbināts papildus dzesināšanas sūknis un operators atslēdz automātiskās sistēmas, lai netraucētu turpmāko reaktora darbību.
1:18 sākās problēmas ar dzesināšanu.
1:19 vadāmās serdes pārtrauc jaudas palielināšanu, tā rezultātā pieaug temperatūra un spiediens tvaika separatoros.
1:21:40 operators samazina ūdens daudzumu dzesināšanas sistēmā, lai stabilizētu ūdens līmeni tvaika separatorā.
1:22 sākas nekontrolējama tvaika reaktora darbība
1:22:45 operatoram šķiet, ka sistēma ir noregulēta
1:23:10 automātiski vadāmās serdes operators izvelk no reaktora
1:23:35 tvaika ģenerators kļuva nevadāms
1:23:40 operators ieslēdz avārijas signālu, izvilktās serdes atpakaļ iegrimst reaktorā, bloka lejas daļā sākas visi reaktīvie procesi
1:23:44 reaktora jauda pieaug līdz līmenim, kas 100 reizes pārsniedz pieļaujamo normu
1:23:45 rodas augsts spiediens degvielas kanālos
1:23:49 pārtrūkst dzesēšanas kanāli
1:24 notiek viens sprādziens milzīga tvaika rezultātā. Otrs sprādziens notiek degvielas izgarojumu dēļ. Sprādzienu rezultātā reaktorā nonāk skābeklis, kas uzliesmo. Gaisā nokļūst vairāk kā 8 tonnas augstas radiācijas degvielas, kas satur plutoniju, urānu un 520 citus bīstamus radionuklīdus.
Uzreiz pēc sprādziena tika nosūtīts trauksmes signāls Maskavai. Lai gan stacijā nogranda sprādziens kontroles pultīs nekādas izmaiņas nebija redzamas, divi darbinieki devās apskatīt reaktoru, bet pārējie darbinieki turpināja darbu pie kontroles aparātiem. Viens no reaktora pārbaudītājiem neatgriezās, visticamāk nomira turpat un viņa līķis tā arī netika atrasts. Otrs no viņiem nomira nākamajās dienās, kad tika transportēts uz slimnīcu Maskavā.
Maskavā pēc trauksmes signāla sanāca ārkārtas situācijas sapulce un tā pēc nelielām debatēm, vienbalsīgi nolēma, ka Černobiļā nekas nopietns būtībā nevarēja notikt, tāpēc miega pārņemtie sapulces dalībnieki izklīda. Černobiļā tika uzmodināti eksperimentā klāt neesošie stacijas direktors Bruhanovs un nesen autokatastrofā cietušais Fomins, kuri sāka viens otru apvainot neizdarībā. Pulkst.5:00 no rīta, nesagaidot palīdzību no Maskavas stacijas dežūrējošais operators deva otru signālu. Šoreiz maskavieši nosūtīja izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu situāciju. Pilsētā nebija pat viena radiācijas avārijas līmeņa mēraparāta, bet stacijā esošie mēraparāti avārijas brīdī izgāja no ierindas. Neviens negribēja atzīt cik lieli ir avārijas patiesie cēloņi. Dežūrējošie inženieri veselu dienu apgalvoja, ka eksplodējusi vien dzesēšanas iekārta. Pēc tam, kad Maskava saņēma patieso informāciju par katastrofu, nekavējoties uz Černobiļas piepilsētu Pripitu tika nosūtīti Padomju karavīri un brīvprātīgie avārijas seku likvidēšanai. 26.aprīļa rītā uz medpunktiem tika nogādāti pirmie radiācijā cietušie upuri. Tobrīd no pilsētas jau sāka bēgt apķērīgākie atomelektrostacijas darbinieki ar ģimenēm. Līdz dienas beigām paspēja nozust ne mazāk par četri tūkstoši no 5500 cilvēku lielā personāla. Viņu un viņu automašīnu radioaktivitāti vēlāk neviens nepārbaudīja.
No Maskavas ieradās PSRS ministru padomes pilnvarotais un pēc viņa kliedzienu un lamu šalts, inženieri galu galā atzinās, ka uzsprādzis reaktors. Izmisumā un neziņā, kā rīkoties, no Maskavas atsūtītajiem likvidatoriem tikai pulkst.21:00 vakarā tika dotas pirmās pavēles: uz reaktora jumta nonākušos atkritumus ar urāna spīdumu nekavējoties iemest atpakaļ reaktorā. Uz radioaktīvo vielu nosētā reaktora varēja atrasties ne vairāk kā 1 minūti, savādākā gadījumā radioaktīvā deva kļuva nāvējoša.
PSRS kavējās par avāriju paziņot starptautiskā mērogā. Černobiļā un tuvākajos apgabalos cilvēkiem bija liegts izbraukt, lai informācija neizplatītos tālāk. Vēl vairāk- no Kijevas apgabala partijas komitejas pienāca slepens rīkojums nebrīdināt iedzīvotājus un izlikties, ka nekas nav noticis, tāpēc iedzīvotāji, sevišķi bērni interesē devās uz staciju, lai apskatītu sprādziena izraisītās sekas.
Tomēr pēc trīs dienām Zviedrijas galvenajā atmoelektrostacijā izcēlās trauksme, jo tika konstatēts paaugstināts radioaktīvais fons. Pārsteigumā zviedri atklāja, ka radiācijas līmenis pašā stacijā ir normas robežās, bet paaugstināts piesārņojums ir ārpus stacijas. Sazinoties ar meteorologiem, nekavējoties tika noskaidrots, ka radiācijā vainojama PSRS Ukrainas republikas teritorija, tātad Černobiļas AES. Acumirklī tika nosūtīta ziņa uz Maskavu, kura sākumā liedzās neko nezinot, tomēr nākamajā dienā atzinās, ka notikusi neliela, gandrīz vai uzmanību nepelnījusi avārija.
Pripetes pilsētā un Černobiļas ciematā vadība apgalvoja to pašu un lūdza burtiski uz pāris dienām iedzīvotām pamest savas mājas. Dabiski pēc tam, kad evakuējušies iedzīvotāji uzzināja ar patieso situāciju, lielākā daļa no viņiem neatgriezās atpakaļ, lai savāktu savu iedzīvi. Bēgļu organizēta apgāde un pabalstu izsniegšana sākās tikai pēc mēneša.
Augsti kvalificēti kodolfizikas teorētiķi pieļāva, ka atmosfērā nokļuvušas vien 5% no visas radioaktīvās degvielas, tas ir 8-9 tonnas, bet atlikušās 170 tonnas indīgās vielas saēdīs biezo betona grīdu, jo temperatūra degvielai bija sasniegusi fatālu atzīmi – 1600ºC. Lai gan helihopteri, kas kursēja virs stacijas, izkaisīja 5 tūkstošus tonnu smilšu, lai tās uzsūktu degvielu, teorētiķi tomēr baiļojās, ka degvielas reaktorā ir tik daudz, ka tas tomēr izsūksies caur 3 stāvu betona grīdai un sasniegs gruntsūdeņus un hidrosfēras piesārņošana kļūs katastrofāla visai pasaulei. Tāpēc Maskava iztērēja milzīgus līdzekļus, lai zem šiem stāviem un ap staciju tiktu izliets speciāls betona sarkofāgs ar mērķi novērst jebkādas turpmākās radiācijas izplatīšanās iespējas. Var piebilst – tas viss bija lieki, jo reaktorā palikusī degviela reakcijā ar smiltīm un svinu pārvērtās radioaktīvās pikās un šo masu fiziski varēja savākt ar lāpstām, bet lielākā daļa no 180 tonnām radioaktīvās vielas tvaiku veidā jau pirmajās dienās nonāca atmosfērā un ar nokrišņu mākoņiem vēja ietekmē tika iznēsātas pa pus pasauli, tai skaitā pat Ziemeļameriku un Japānu. Vislielāko piesārņojumu no avārijas saņēma Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Somijas D daļa, Zviedrijas Z daļa, Rumānija, Slovēnija, Grieķija, Austrija, un Šveice. Nopietnu radiāciju saņēma arī Apvienotā Karalisti, Īriju un Vāciju. Saprotams, ka ANO interesējās par notiekošo, tomēr PSRS kā vienmēr nepārkāpa savu slepenības principu un, ja ne jaudīgie Rietumeiropas radari, tad Rietumi varbūt vēl līdz šim neko nezinātu par katastrofu.
Radiācijas ietekmē īpaši aktivizējās vēža slimības rašanās vairogdziedzerī. Vairāk kā pieaugušie, radiācijas dēļ cieta tikai vēlāk pēc avārijas piedzimušie bērni. Visuzņēmīgākie pret radiāciju bija jauni un gaišmataini cilvēki. Tas labi bija redzams arī dzīvnieku pasaulē – baltās vistas apsprāga, bet melnās turējās. Tika nodarīts milzīgs posts dabai – no augiem visvairāk radiācijas uzņēma sēnes, par kuru apmēriem šķiet esam dzirdējuši mēs visi. Vismazāk radiācijas nokļuva kartupeļos un tos nomizojot varēja droši lietot pārtikā. Pat tagad vēl zemes virsējais slānis bīstamajās teritorijās vairākkārt pārsniedz normu, bet cilvēki joprojām dzīvo šajos apgabalos, bet tie, kas nedzīvo organizē ekskursijas uz Černobiļas bīstamo teritoriju, nebūtu brīnums, ja viņi pat līstu apskatīt reaktoru, bet par nelaimi, ekskursantiem šī iespēja ir liegta
kāpēc tā.?