Tātad stāsts tāds, strādāju Londonā, kādā visai draudzīgā un pieklājīgā ''Pub''
Tiešāk, esmu virtuves assistents, palidzu sagatavot ēdinu, piegriezt dilliti, piešnicelēt to un šo.
Kā, jau vairākums zin, rūkto patiesību, ko ēdot mēs necenšamies sev ieborēt, ka pavārs vai viesmīlis, ieliek tev riktīgi zaļo šķīvī, ja nu gadījumā esi bijis, nepateicīgs suņa bērns 
Savā darba laikā nebiju saskrējies , ar šitādām lietām, jo domāju, tas notiek ātro uzkodu ēstuvēs.. mcdonalds, u.t.t
Tā nu vienu 7dienu, kad cilvēki nāk no baznīcas apmeklējuma, lai paēsto savu tradicionālo ''sunday soup'', un visi bija ļoti, ļoti aizņemti vienai ''utubungai'' , kaut kas nepatika vai nu par aukstu vai par karstu vai vēl kaut kas, sacēla trobeli un nabaga viesmilē(augumā ražena, ap 120kg), savu trekno pakaļu svaidelēja šurpu, turpu tā nu pie trešās reizes, kad angļu lēdijai kārtējo reizi nebija paticis, kaut kas savā steikā, un to vajadzēja pārcept, sauksim ''lielā'' viesmīle ar pūķa skatienu, atskriedama atpakaļ uz virtuvi ārdijās, kā dulla. Tā nu beidzot ēdiens, gatavs vēl tik atliek, uzliet visam krāšnumam pa virsu piparu mērcīti, BĒĒT noslēpums šajā visā kas padara to tik gardu (pats neesmu garšojis), ir laikam tie pāris ''zaļie'' ko ''lielā'' viesmīle pacentās pievienot ēdienam.
Tā, nu es klusēdam ar viltīgu smīnu uz to visu noskatījos, un nosolījos, nekad nesūdzēties par ēdienu, tomēr pat izsmalcinātās vietās, ar lielisku apkalpes personālu un visu pārējo tādas lietas notiek, nekaitiniet pavārus un nelieciet viņiem pārcept jūsu ēdienu 10x reižu. Savādāk rīsiet siekalas.
