Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
3
63
Nu ko lai saka ir kārtējais vakars kad man ir uznācis rakstāmais un kārtējais garīgā caurejas murgs manā izpildījumā, bet šoreiz ir savādāk kā citreiz, citreiz man ir slikts garīgais, ka rakstu, kaut ko tamlīdzīgu. Šī stāsta tēmu pats neizdomāju, to man ausī iečukstēja mūza. Salīdzinājumā ar iepriekšējo stāstu šis ir pretstats, vienkārši gribējās izmēģināt ko jaunu. Domāju, ka stāsts būs no tiem nopietnajiem, kaut kā pēdējā laikā rakstu kā jūtos, nekas jautrs nenāk prātā, bet ceru, ka patiks, ja nē tad nākamreiz toč, kaut ko ņirdzīgu vai sirsnīgu uzrakstīšu. Bija tālais 1885. gads, ausa jauns rīts, koki bija patīkami apsniguši. Šodien bija īpaša diena , jo šodien bija Ziemassvētku vakars. Kādā mājā, kura atradās meža vidū dzīvoja vecai Klifs nu cik nu vecais viņam bija tikai 47 gadi. Viņš bija drūma paskata vīrs, atvaļināts kājinieks, jo kādā no misijām nejauši bija uzkāpis uz kājinieku mīnas, vismaz labi, ka kāju nezaudēja toties tagad klibs uz mūžu. Ciemā viņš tika dēvēts par klibo milzi. No viņa ļaudis izvairījās jo pāri viņa vaigam stiepās gara un dziļa rēta. Klīda baumas, ka viņš ir vietējais slepkava, protams, tā nebija taisnība, bet ļaudis tam ticēja. Viņš dzīvoja kopā ar savu dēlu Timu. Timam bija tikai 14 gadi, viņš bija žiperīgs puika, rāpelējās pa kokiem kā tāds mērkaķis. Tēvs kā jau bijušais militārists pret viņu izturējās kā pret pieaugušu jaunieti un ja Tims viņam nepaklausīja viņam bija jāpacieš ādas pātagas cirtieni , kas bija ļoti sāpīgi, bet Tims neskatoties ne uz ko tēvu mīlēja. Klifa sieva bija mirusi, it kā runā, ka viņu mežā vilki saplosīja, jo tika atrasta tikai viņas šalle kura bija makten notraipīta ar asinīm. Klifa māja bija tā sauktajā vilku zonā un tur dzīvot bija nedroši, jo tur apkārt apgrozījās vilku bari, bet Klifs nepārvācās sievas dēļ, viņš sev bija nosolījies izmedīt visus apkārtnes vilkus. Pulkstenis bija 8:00 no rīta, Klifs ātri uzrausās no gultas kājās apģērbās un devās modināt savu dēlu. Tims gulēja saldā miegā, bet tad pa durvīm iedrāzās Klifs un sacīja: ”Celies sliņķi vai arī dabūsi ar pātagu”. Šie vārdi tika tik skaļi izteikti, ka Tims bija augšā vienā rāvienā. Tēvs teica: ”malacis kareivi, bet tagad ģērbies jāiet eglei pakaļ”. Šie vārdi mazo Timu ļoti iepriecināja, jo tā bija pirmā reize, ka tēvs ļāva doties līdzi pakaļ eglītei. Kad Tims bija saģērbies, tēvs viņam iedeva lielu somu, tajā bija viss izdzīvošanai nepieciešams: telts, guļammaisi, pārtika, ūdens utml. Soma svēra apmēram trīsdesmit kilogramus, bet Klifam sava dēla nebija žēl, jo viņš gribēja, lai Tims izaug par īstu vīru nevis par kaut kādu salagu kā daži labi zaļknābji. Mazais Tims ar grūtībām uzvilka somu uz pleciem. Klifs jautāja Timam: ”nu kā ir.. nav pa smagu”?, Tims juta, ka soma ir daudz pa smagu, bet viņš atbildēja to ko tēvs gribēja dzirdēt: ”itin nemaz tēt” . Klifs dusmīgā balsī sacīja: ”cik reizes man jāsaka, lai tu mani sauc par kungu tu mazais draņķi?”, bet Tims nolieca galvu un it kā nokaunējies sacīja: ”atvainojos kungs tas vairs neatkārtosies”. Klifam arī bija soma, bet vieglāka nekā viņa dēlam. Klifs paņēma zāģi, munīciju granātu (to parasti viņš kabatā nēsā, tā ir kā piemiņa par to, kas viņš reiz bija) un bisi, bez kuras Klifs neiziet no mājas. Kad viss bija salikts viņi varēja doties. Viņi gāja dziļi mežā, kaut arī pie pašas mājas bija eglītes. Ceļš bija ļoti garš un ilgs, vietām pat kupenas stiepās Timam līdz ceļiem, Tims ar pēdējiem spēkiem nesa somu un viņa zābaki bija izmirkuši, kāju pirksti bija nejūtīgi no aukstuma, bet viņš zināja, ka viņam jāiet, savādāk tēvs būs ļoti dusmīgs. Tims domāja kāpēc viņiem vajag tik tālu iet pakaļ eglītei un kāpēc vajadzēja ņemt teltis un guļammaisus līdz, it kā taisītos palikt pa nakti. Tad pēkšņi Klifs apstājās un teica: ”šī ir ideāla vieta, velc ārā telti un uzcel to” uz ko Tims atbild :”tulīt kungs”. Tims noņemot somu no pleciem juta brīnumainu atvieglojumu it kā no viņa nokāptu trīsdesmit tonnas smaga ziloņu mātīte. Tims pat pakrita no pārguruma, jo tiešām tas nav domāts 14 gadīgam puisim. Labi, ka tēvs to nepamanīja, jo savādāk būtu Timam pateicis dažus skarbus vārdus. Tims piecēlās un sāka celt telti. Viņš telti mācēja salikt kopš sešu gadu vecumu, tēvs viņam ne tikai tādas lietas ir iemācījis, bet arī apieties ar ieročiem. Kad Tims telti bija uzcēlis tēvs saka:” vari mazliet nosnausties, kad satumsīs pamodināšu”, bet Tims atbild: ”kungs vai tad mēs nenācām pakaļ eglītei”? Ne tikai eglītei, bet arī pamedīt dažus sūda vilkus”, tēvs skarbā balsī atbildēja. Tims ielīda teltī, novilka savus izmirkušos zābakus arī zeķes un centās ar rokām berzējot sasildīt savus nosalušos kājas pirkstus. Pēc kād laika Tims iemiga. Tims sapņoja, ka viņš ar tēvu sēž pie galda un svins Ziemassvētkus, uz galda ir tik daudz ēdamā un arī tēva īpašais ēdiens, bifeļa sautējums tatāru gaumē. Mmmm šis sautējums Timam ļoti garšoja. Pēc tam tēvs stāstīja viņam savus kājinieka piedzīvojumus, tas bija tas ko Tims vienmēr vēlējās uz Ziemassvētkiem, bet tas tikai bija sapnis. Pēkšņi no telts ārpuses atskanēja balss: ”celies mēs neesam vieni”. Tims miegains izbāza galvu ārā no telts, ārā bija tumšs neko nevarēja redzēt, labi, ka vismaz ugunskurs izgaismoja viņu apmešanās vietu. Tumsā varēja redzēt daudz acu, kas pazib tumsā un atkal parādās, tas bija izsalcis vilku bars, kurš šad tad uzbrūk mežsargiem. Timam palika bail un viņš ātri ierausās teltī, saģērbās uzāva zābakus un bija gatavs uzklausīt tēva instrukcijā. Klifs Timam iedeva bisi un sacīja: ”kad tuvojās nevilcinoties šauj, savādāk nebūs labi”. Tims turēja bisi ar trīcošām rokām, jo nekad nebija šāvis pa dzīvu mērķi kurš var atņemt dzīvību . Pēkšņi viņu virzienā skrēja kāds vilks, viņš bija tik ātrs ka Tims pat nespēja nomērķēt, bet vilks tuvāk par piecpadsmit metriem netika, par to parūpējās Klifs. Klifs redzēja, ka Timam rokas nežēlīgi trīc, viņš uzšāva Timam ar plaukstu pa pakausi un teica: ”Ko trīci nejēga, esi vīrs un turi bisi taisni”. Šie tēva vārdi Timam lika koncentrēties, viņa rokas pārstāja trīcēt. Tims paskatījās aiz muguras un tur bija vilks, kas ar atvērtiem žokļiem leca viņam virsū, Tims nevilcinoties izšāva, bet lode tikai trāpīja vilkam pa ausi, bet labi, ka vilks tika aizbiedēts. Tims no vilka trieciena nokrita uz muguras, bise atradās divu metru attālumā no viņa rokām, viņš smagi elpoja, jo bija nāvīgi pārbiedēts. Pēkšņi pieskrēja cits vilks un iekampa Timam rokā, labi, ka Tima kažoks bija pietiekami biezs, lai vilks nevarētu izkost tam cauri. Klifs pienāca un ar kāju iespēra vilkam pa žokļiem tā, ka vilks iekunkstējās un tad nevilcinoties Klifs iešāva tam galvā. Klifs paskatījās uz dēlu un sacīja: „celies nīkuli, pietiek gulēt”. Tims piecēlās un tēvam nemanot noslaucīja asaras piedurknē. Vilku bars bija aizbaidīts un Klifs nebija apmierināts jo bija tikai divus vilkus nošāvis. Tēvs paņēma zāģi un nozāģēja viegli apsnigušu eglīti, tā bija tik kupla un skaista, ka Timam sejā parādījās smaids. Klifs sacīja Timam:” sakravā mantas un dodamies”. Tims ātri ķērās pie kravāšanās, tas viņam aizņēma kādas divdesmit minūtes. Kad viss bija sakravāts, Klifs paņēma abus vilkus un ar Timu devās mājās. Klifs krāja vilku ādu tas viņam bija kā hobijs un arī, lai zinātu cik vilki nomedīti. Ceļš uz mājām bija vēl nogurdinošāks, bija kļuvis aukstāks un kājas sala vēl vairāk, bet Klifs bija stalts kā klints, viņam tas nebija grūti, kaut arī viņam bija kliba kāja un uz katra soļa viņš izjuta stipras sāpes, bet to izrādīt viņš nevarēja, gods neļāva. Mazajam Timam vēl nebija izzudis adrenalīns no piedzīvotā, tāpēc solis uz mājām viņam padevās raitāks. Beidzot viņi nokļuva mājās, Tims bija pārguris kā suns no garā ceļa. Tims bija priecīgs, ka vairs nebūs jāstaipa smagā soma. Viņš iegāja istabā noāva samirkušos zābaku un uzvilka vilnas zeķes, lai sasildītu kājas. Klifs iegāja ari istabā nopūtās noliekot eglīti uz grīdas sacīja :”ew sīkais es tev ļauju izpušķot eglīti”. Tima sejā parādījās liels smaids viņš sacīja :”paldies kungs”. Timam bija pirmo reizi ļāva izpušķot eglīti. Kā jau visās ģimenēs arī šajā bija tradīcija uz Ziemassvētkiem izpušķot eglīti, to bija aizsākusi Klifa sieva. Tims jau bija redzējis kā tēvs katru gadu pušķo eglīti, tāpēc viņš zināja kā tas jādara. Viņiem nebija mantiņas ko karināt eglītē, tāpāc tēvs kā jau izbijis kājinieks izdomāja tradīciju karināt eglītē patronas, kuras ir piesietas pie diega. Kad Tims bija uzstādījis eglīti tā, lai normāli tā stāv tasini un salicis tajā svecītes un tās iededzis, viņam iekšā parādījās siltuma sajūta,. Tims pēkšņi atcerējās to sapni, ko redzēja un domāja, ka šodien tas varētu piepildīsies. Tēvs ienāca istabā rokās turēdams kasti. Kastē bija patronas, kuras bija jākarina eglītē. Viņš iedeva Timam kasti un teica :”karini uzmanīgi un neliec pārāk tuvu svecēm”, tad tēvs aizgāja uz šķūni dīrāt vilkus. Mazais Tims atvēra kasti un redzēja tajā dažādas patronas, lielas, mazas, resnas, tievas, tās bija tik spožas un tīras kā tiko izņemtas no iepakojuma. Viņš pat zināja no kāda ieroča katra patrona ir, to tēvs viņam kādreiz bija iemācījis. Tims sāka karināt patronas vienu pēc otras. Tēvs šķūnī sāka dīrāt otru vilku kad pēkšņi dzirdēja sprādzienu no mājas, viņš klibodams skrēja skatīties, kas tas bija. Ieejot istabā Klifs redzēja, ka Tims guļ uz grīdas ar aizspiestām ausīm. Viņš apskatījās uz eglīti, kura bija izpostīta, jo sprāgstot patronai tika norauts vesels zars un skujas bija pabirušas pa visu istabu. Klifs dusmīgā balsi bļāva uz Timu: ”tu mazais draņķi, es tev tak piekodināju nekārt tuvu svecei”. Klifs gāja uz blakus istabu pakaļ ādas pātagai, tad Klifs atnāc ar pātagu pie Tima un sāka viņu nežēlīgi sist sakot :”skaties ko tu izdarīji tu visu sabojāji”. Viens no sitieniem trāpīja Timam pa vaigu, atstājot uz tā garu asiņainu strīpu, tādu kā rēta uz Klifa vaiga. Kad Klifs pārstāja sist, Tims piecēlās un ar asarainām acīm skrēja no mājas ārā piebilstot: „es tevi ienīstu” . Tims skrienot raudāja, jo bija ļoti sāpināts, tad viņš paķēra cirvi no šķūņa un ieskrēja mežā. Viņam bija vainas apziņa, ka viņš ir vainīgs, tāpēc viņš nolēma atnest jaunu eglīti. Viņš meklēja eglīti, kura būtu labāka par iepriekšējo. Tad skrienot pa mežu, viņš pēkšņi apstājās, tur tā stāvēja, tik kupla un varena, tādu Tims vēl nebija redzējis. Viņš sāka cirst, sviedri pilēja pa viņa seju, dažas sviedru piles tika uz asiņainās strīpas, kas lika sāpēm pastiprināties, bet Tima domas tikai bija vērstas uz eglīti. Stumbrs bija diezgan liels, bet cirvis neass, kā arī Tims nebija kārtīgi atpūties. Egle sāka krakšķēt, kad beidzot tā tika nogāzta. Tims elsojot nopūtās un teica :”es, es to paveicu”. Kad viņš noliecās pakaļ eglītei, lai vilktu uz mājām viņš ceļoties kājās redzēja tumsā acis. Viņš nobijās, klusībā cerot, ka tā ir kāda stirna vai alnis, bet nē tas bija tas pats vilku bars, laikam bija viņus izsekojis uz mājām. Tims saprata, ka nebūs labi, jo viņam līdz nebija nekā ar ko aizstāvēties tikai neass cirvis. Klifs jau bija izgājis ārā un sauca pēc Tima, kad pēkšņi dzirdēja vilka kaucienu, viņš nekavējoties paņēma bisi un klibodams skreja uz mežu. Tims stāvēja viens pats pret veselu vilka baru, viņa kājas vairs netrīcēja, viņš zināja. kas notiks un , ka glābiņa vairs nav. Vilki bija kādu septiņpadsmit metru attālumā no viņā, tie bija visapkārt. Pēkšņi Tims dzirdēja, ka kāds rūc no aizmugures, viņš lēnām pagriezās un tur tas bija, vilks, kuram viņš bija nošāvis ausi. Pārējie vilki bija atkāpušies it kā atstājot Timu vienausainajam vilkam. Vilks uz Timu skatījās ar naida pilnām acīm. Varēja redzēt, ka tas gatavojas Timam klupt virsū. Tims satvēra cieši nocirstās egles zaru un izpleta rokas. Viņš aizvēra acis un atcerējās jauko sapni, kuru šodien nosapņoja. Viņa sejā bija smaids. Vilks leca Timam virsū, Tims nokrita un viņam aizrāvās elpa, bet vienausainais vilks ar to nebija beidzis viņš piegāja un iekodās Timam rīklē, no Tima mutes izskanēja neliels vaids. Tims nevarēja pat neko pateikt, jo bija aizrijies ar asinīm Vilks izpildīja kodienu pēc kodiena, asins plūda strūklām, viss vilka purns bija notraipīts ar Tima asinīm. Tima sirds apstājās, viņš nekustīgs gulēja zemē, ik pa laikam viņa kāja noraustījās, bet tie bija tikai nervi, pārējie vilki arī sāka skriet klāt, lai plosītu Tima līķi, Tas skats bija nežēlīgs, Vilku bars Tima līķi mēģināja saraustīt gabalos. Pēkšņi atskanēja šāvieni, kas lika vilkiem atkāpties no līķa. Klifs redzot savu dēlu guļam nekustīgu uz zemes sāka kliegt un izpildīja šāvienu pēc šāviena uz vilkiem līdz bisei lodes beidzās. Vilki paklīda un Klifs steidzās pie sava dēla, bet bija jau par vēlu. Klifs redzēja, ka viņa mazais puika ir miris, viņš piegāja pie sava dēla līķa nokrita uz ceļiem, piekļāva Timu sev klāt un sāka raudāt, tas bija neraksturīgi Klifam. Pēdējo reizi Klifs raudāja bija pēc sievas nāves. Klifs glaudīja Tima galvu un sacīja: ”piedod man manu puisēn par visu, piedod, ka tā sanāca, piedod, ka pa vēlu atnācu”. Klifa asaras krita uz viņa dēla sejas, tad viņš paskatījās debesīs un skaļi iebļāvās tā, ka visi nakts putni aizlidoja pa malu malām. Pēkšņi atskanēja rūkoņa, vilki bija atgriezušies, bet Klifam nebija bail. Viņš piecēlās kājās rokās turēdams sava dēla līķi un teica: ”Jūs maitas gabali paņēmāt manu sievu, tagad arī manu mazo puiku un tagad nākat arī pēc manis”. Vilki sāka skriet Klifam virsū, Klifs izvilka no kabatas granātu, kas vienmēr viņam stāv kabatā, izrāva tai gredzenu, paskatījās un uzsmaidīja uz Timu un teica: „Mans puika, drīz mēs tiksimies”. Vilki jau bija gana tuvu, Klifs paskatījās uz viņiem un teica :”skrieniet vēl tuvāk maitas”. Buuuum, atskanēja sprādziens, kurš iznicināja visu, kas atradās divpadsmit metru rādiusā. Visa apkārtne ap sprādziena vietu bija notrašķīta ar asinīm. Sāka snigt un viss pārklājās ar maigu sniega segu. Ir Ziemassvētki, tas ir mīlestības un labestības laiks, kad cilvēkiem uz zemes ir labs prāts. Šajos svētkos ir jābūt kopā ar saviem tuvajiem. Vajag aizmirst par visām nesaskaņām kas jums ir ar citiem, kaut uz vienu dienu salīgstiet mieru. Lai Ziemassvētkos piepildās visi jūsu kvēlākie sapņi
 Autors: krimplis Eglītes pušķošana
3
63

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [13]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Nanja avatars
Medaļa ŽurnālistsMedaļa Sertificēts spoksMedaļa Tīģeris
  Nanja 26.12.08 13:35
 
3
0
Normālā bilde! Interesants Stāstiņš...

Herks avatars
Medaļa Spoks
  Herks 26.12.08 13:39
 
2
0
wow pat nez ko teikt...hmmm +1?
kokaiins avatars
Medaļa NostradamsMedaļa RecidīvistsMedaļa Dienas joks
  kokaiins 27.11.11 19:50
 
1
0

Nebūtu bijusi tik laba bilde, nebūtu lasījis! Cepums tev par stāstu!

Strunts avatars
Medaļa SviestmaizeMedaļa PamatskolnieksMedaļa Sertificēts spoks
  Strunts 11.08.11 17:38
 
1
0

šito lasīja laikam tie kuriem tok nav ko darīt :D

liikjis avatars
Medaļa Spoks
  liikjis 26.12.08 13:52
 
1
0
druums, bet labs staasts! P.S. esmu krimplja staastu piekriteejs!
Dorians avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa Redaktors iesakaMedaļa Deputāts
  Dorians 18.12.11 01:05
 
0
0

ļoti labs stāsts. žēl, ka tik zemu novērtēts.

TroolisLV avatars
Medaļa Twittera ekspertsMedaļa MaskaMedaļa Admins iesaka
  TroolisLV 12.12.11 15:14
 
0
0

atbildot uz Fosilija  komentāru " http://s2.bitiit_matos/c.php?uid=291... " tu debīls esi ka linkus liec ? ADMIN!

TroolisLV avatars
Medaļa Twittera ekspertsMedaļa MaskaMedaļa Admins iesaka
  TroolisLV 12.12.11 15:12
 
0
0

zb,bij lasīt bet +

HuHa avatars
Medaļa AmorsMedaļa Mani sirdspukstiMedaļa Amors
  HuHa 12.12.11 05:53
 
0
0

Pacelts?

NEchirkainaa avatars
Medaļa ZebraMedaļa Soarkana RūžeņaMedaļa Students
  NEchirkainaa 26.12.08 18:05
 
0
0
baigi labais ;)

Tarhūns avatars
Medaļa Redaktors iesakaMedaļa Moderatora favorītsMedaļa Admins iesaka
  Tarhūns 27.11.11 12:02
 
0
1

Tads kretīns, taja bildē! 

Anonīms
Anonīms 01.01.09 18:56
 
0
2
nedomā, ko raksta!
(Gribu izlasīt!)
Anonīms
Anonīms 27.12.08 15:19
 
0
3