Sveiki cienījamie spoki.
Šovakar, kad aiz loga brāzmains vējš un lietus lāses sitās pret palodzi izdomāju uzrakstīt salīdzinoši mazu rakstiņu. Šis raksts būs par Ziemassvētku tēmu. Ceru, ka patiks! Neesmu topošais rakstnieks, bet centos. Šajā rakstā centīšos pastāstīt par saviem piedzīvojumiem un to, kā man patīk šie klusie svētki. Kad dieva roka nolaižas pār zemi! Lai labi lasās un svētku sajūta ieskauj jūs un jūsu tuviniekus!
Ziema atnākusi, pirms pāris nedēļām uzkritušais pirmais sniegs jau sen kā nokusis, un ar lēzeniem strautiņiem aiztecējis kādā ceļmalas grāvī, vai iesucies zemē. Nevaru saprast! Būs vai nebūs tas īstais un paliekošais sniegs. Vēl tikai piecas dienas līdz svētkiem un sniega vēl nav! Būs cilvēki, kuri teiks- ''a man to sniegu nemaz nevajag!'' Nu vajag, vajag mazliet. Sniegā ir arī daļiņa no svētku sajūtas. Skatoties uz bērniem, kuri pikojas,ceļ sniega vīrus un taisa sniega ''štābiņus'' atceros savu tik neseno bērnību, kā ar ''čomiem'' taisījām cietokšņus, un tēmējam cik nu precīzi vien var ietrāpīt kadam ar piku pa ''kājām''! Patīkami atcerēties šos laikus. Tik daudz pozitīvu brīžu! Skolas solā sēdēdams skatījos ārā pa logu, kā snieg sniegs. Un gaidīju starpbrīdi, kad varēsim papikoties!
Katru ziemu ar tēvu ejam meklēt eglīti, kuru izrotāt uz svētkiem. Ļoti patīk pats process! Tik daudz skaistu egļu, ka nezin kuru nu izvēlēties! Uzskatu, ka jāsvin svētki laukos! Tējas krūze rokā, murrājošs kaķis klēpī, izrotāta eglīte, sveces liesma, svētku pārraide televīzijā un saprotoša, mīļa ģimene!
Priecīgus jums svētkus! Lai balti un mierīgi šie svētki!
Un šeit jums dzejolītis, kuru varat skaitīt pie eglītes!
Māmiņ, baltā ziema klāt,
Iešu Duksi vizināt!. . .
Duksis pretī spirinās,
Nesēd Andra kamanās,
Bet, kad tās no kalna skrej,
Līdzi lec un jautri rej.
Ezeriņš, raug, aizsalis
Lejā viz kā spogulis.
Tur jau puikas slidinās.
Sniedziņš lēni lidinās. . .
Un pār visu maigs un liegs
Viegli dvašo ziemas prieks.
