Šis ir mans pirmais raksts Spokos, centos pats kaut ko radīt, lai uzburtu svētku sajūtu.
Drīz būs Jaunais 1895. gads. Jēkabs ar savu tēvu šodien no rīta devās pēc svētku eglītes, lai mājās būtu svinīga svētku noskaņa, un visa māja smaržotu pēc skujām. Savukārt, meitas gatavoja svētku vakariņas - bija nokauta cūka, sataisītas asinsdesas, tika štovēti kāposti. Mazais, kur nu mazais, Jēcis, kuram jau ir 17 gadi, bija iemīlējies kaimiņmāju "Leju" kalpu meitā Lāsmiņā.
Viss jau būtu labi, taču Jēča tēvs Juris neļāva dēlam precēt šo meiteni, tādēļ, ka viņas mātes esot pesteļotāja - mazums, ka kādu vainu pašiem vai lopiem neuzsūta. Tikmēr bija atgriezies Jēkabs ar Juri, nesdami skaistu un kuplu eglīti. Mājās lielajā istabā lēni mirguļoja skala un sveču liesmiņas, radot īpašu atmosfēru. Uz galda kūpēja karstās ēdienu bļodas. Visa saime eglītē karināja dažādus rotājumus - koka dzīvnieciņus, svecītes, arī dažas stikla bumbiņas.
Visi sasēdās pie galda, klusi dziedot "Klusa nakts, svēta nakts". Šī bija īpaša diena, kad tika aizmirstas visas rūpes un raizes. Te pēkšņi Jēkabs ieminējās: "Tēv, vai tu ar māti ļautu man precēt "Leju" Lāsmiņu?"
Pār Jēča muguru pārskrēja miljoniem skudriņu. Tēvs no sašutuma aizsvieda lielo māla bļodu ar pīrāgiem, tā sašķīda daudzos lielos gabalos, tajos mirgoja sveču liesmiņas...
Turpinājums sekos...
