Nu jau atkal, kā katru gadu, klāt ir adventa laiks. Laiks, kad ikkatru svētdienu mēs savā adventa vainagā iededzam vienu svecīti, kuras liesmiņa draiski plīvo līdz pat nākamajai svētdienai, kad tai pievienojas vēl viena.
Kluso Ziemassvētku gaidīšanas laiku savā mājoklī atzīmē ikviens pasaules iedzīvotājs, neatkarīgi no viņa tautības, reliģijas vai kultūras. Un tas ir tas, kas mūs visus šajā laikā vieno un padara par vienu veselumu.
Vārds “advents”, kā jau katrs svešvārds, nāk no latīņu valodas un tulkojumā nozīmē “nākšana”, “atnākšana”. Adventa laika simbols ir adventa vainags, jeb aplis, kas simbolizē vienotību un mūžību. Advents tiek saistīts ar mieru, klusumu un pārdomu laiku, kad mēs atskatāmies uz šī gada paveikto un plānojam, kas jāpaveic gada nogalē.
Tradicionāli adventa vainagā iededz četras krāsas sveces – zilu, violetu, rozā un baltu.
Zilā un violetā svece adventa vainagā simbolizē kluso gaidīšanas laiku un pārdomu brīdi.
Rozā svece simbolizē prieku un līksmību par to, ka svētki tuvojas jau ašākiem soļiem.
Baltā svece, kas adventa vainagā tiek iedegta pēdējā, apzīmē, tīrību, šķīstību un nevainību.
Luterāņu baznīcā pirmā svece tiek dēvēta par Praviešu sveci. Tā simbolizē cerību un Kristu.
Otrā svece tiek dēvēta par Betlēmes sveci. Tā simbolizē aicinājumu un pestīšanu.
Trešo sveci dēvē par Ganiņu sveci. To saista ar prieku.
Un pēdējā – ceturtā svece – ir eņģeļu svece. Tā simbolizē mīlestību.
Adventa pirmsākumi meklējami senā, senā pagātnē – 490. gadā, kad arhibīskaps Tūras Perpētijs oficiāli atzina adventa laiku par grēku nožēlas laiku Rietumeiropas Franku baznīcā.
Taču adventa vainagam, ar kuru Ziemassvētku gaidīšanas laikā mēs rotājam savu mājokļu durvis, nav nemaz tik sena vēsture. Uzskata, ka pirmo šāda tipa adventa vainagu 1833. gadā Hamburgā, Vācijā izveidoja evaņģēliskās baznīcas garīdznieks Jānis Henriks Vicherns, kurš bija nodibinājis Skarbo māju, jeb patversmi grūti audzināmiem pusaudžiem.
J. H. Vicherns centās šo bērnu dzīvesveidu mainīt no nekārtīga uz kārtīgu. Sākoties klusajam adventa laikam, garīdznieks 1833. gadā kopā ar Skarbās mājas pusaudžiem izpušķoja koka krustu ar egļu zariem un iededza tajā divdesmit trīs raibas sveces, jo tolaik adventa laiks ilga divdesmit trīs dienas.
Taču, laikam ejot, divdesmit trīs raibās sveces tikušas aizvietotas ar četrām svētdienas svecēm.
Jāpiemin gan, ka vēsturiski Ziemassvētki – divdesmit ceturtais decembris – nav Jēzus Kristus dzimšanas datums. To par Dieva Dēla dzimšanas datumu noteica kristīgā baznīca, pieskaņojot svētkus dažādu tautu pagānu svētkiem – ziemas saulgriežiem.
Lai mums visiem šis klusais un mierpilnais adventa laiks ir priekpilns un bezbēdīgs. Un, lai Ziemassvētki atnāk tik aši, cik vien spēdami. Ar dāvanām, piparkūkām, mandarīniem un visiem citiem Ziemassvētku gardumiem!
Priecīgus svētkus! 
