Zaimot vai dejot0

Tas bija tāds pieckrēslu aplis. Viens bija rūtainā žaketē un rokā turēja papīra lapas, pārējie tādi parasti, ikdienišķi. Taču viens no tiem bija Zigots Zaimeris.

Krēsls atbīdījās un cilvēks piecēlās. “Labdien, mani sauc Raimonds un man patīk smieties par cilvēkiem, kuriem ir runas defekti.”

Zigota Zaimera acis bija nedaudz ieplestas. Viņš domāja, ka vieta, kurā viņš ir nokļuvis, ir ļoti līdzīga vietai, kurā viņš bija pirms nedēļas. Vai varbūt tā bija tā pati vieta?

Krēsls atbīdījās vēlreiz, taču Zigotam skaņa likās daudz lielāka nekā iepriekš. “Sveiki visiem, esmu Jancis un es gūstu baudu no tā, kā cilvēkiem neveicas. Man arī patīk smieties par cilvēkiem, kuri lej asaras.”

“Kāpēc cilvēkam žaketē ir šauras un ieinteresētas acis? Kāpēc viņš te vispār ir,” sev jautāja Zigots. Vieta Zigotam kļuva arvien atpazīstamāka un atpazīstamāka. Tagad pienāca viņa kārta.

“Mani sauc Zigots un man patīk smieties par invalīdiem,” nepārliecoši vēstīja Zigots.

Viss kļuva melns. Skaņu nebija. Cilvēkam žaketē acis bija vēl šaurākas. “Vai es esmu vainīgs, ka tēvs man lika no balkona apmētāt ar akmeņiem cilvēkus ratiņkrēslā,” sirdij sitoties straujāk, Zigots jautāja sev.

Aizvēra acis, aizvēra ausis un, kas jocīgi, neelpoja caur degunu. Aizvērtajā acu melnumā viss, ko redzēja Zigots, bija ratiņkrēsls un Zigota tēvs