Par viņiem visi vienmēr aizmirst. Atcerās tikai tad, kad viņi ieliek kādu rakstu vai komentāru un arī tad parasti viņus nolamā komentāros pēdējiem vārdiem, novēlot drīzu un mokošu nāvi no kādas nejaukas slimības. Daži no viņiem dara to, ko dara aiz pārliecības, dažiem tas ir darbs, lai nopelnītu dienišķo maizes riecienu un par kuru neviens paldies nepasaka. Grūta un skarba ir viņu dzīve, tāpēc nolēmu ienest kādu gaismas staru viņu pelēcīgajā ikdienā un veltīt viņiem šo jauko kompozīciju.
Tu aizskarsi OtoReal jūtas 
Priekā troļļiem. 
