To ka pasauli izglābs smiekli es zinu kopš mazotnes. Tad bija viegli iet pa ielu un pie sevis ķiķināt. Tad varēju sarunāties ar sevi skaļā balsī, nevis klusi murminot kā tagad. (Un nesakiet, ka jūs tā nedarat)
Tagad jau vairākus gadus esmu liels cilvēks (pēc pases) un tad, redziet, nepieklājas. Bet vienalga, kad austiņas skan laba mūzika vai vēl mirkli pirms datora izslēgšnas esmu ienākusi spoku joku bildītēs pasmelties enerģiju, gribas smaidīt. Un labākais veids kā uzveikt kārdinājumu - ir tam padoties.
Tad es smaidu. Un vienmēr ceru, ka man kāds atsmaidīs pretī. Diemžēl tas notiek tik reti, ka mans smaidiņš noplok.
Tad nu varbūt veltiet 7 minūtes sava laika, lai paskatītos, cik forši ir ļauties vēlmei smieties.. Un ja kādreiz sabiedriskā vietā redzat smaidīgu cilvēku - uzsmaidiet arī paši!
