“… svētā gara vārdā, Āmen,” pie sevis(sevīm) noburtoja Imants.
Imants izdomāja izbraukt caur pilsētu ar savu Volvo 90tā gada izlaiduma automašīnu. Veikali, kafejnīcas vai arī benzīntanks viņu galīgi neinteresēja. Spidometra rādītājs strauji kritās, braucot garām Upmalu sākumskolai.
Ko gribēja Imants, zināja tikai viņš. Es arī nē. Bet kāpēc gan garām braucot sākumskolai ir jāsamazina ātrums? Taču Imants baudīja lēno automašīnas slīdējumu, vērojot bērnu sejas.
Taču pēkšņi Imanta mierīgo noskaņojumu pārtrauca spēcīgs trieciens no aizmugures. Imanta pulsācijas bija tik ļoti straujas, Imantam neciešami sāpēja acis. Izkāpis ārā no mašīnas, viņš ieraudzīja nosēdinātu automašīnu Audi, kas ietriecies Imanta auto un no kuras tagad jau ārā kāpa ūsains jauneklis.
“Eu, nu, sorry vecīt! Es tā negribēju. Man būs sūdi no seņčiem. Lūdzu nesaki nevienam. Kā, jel, varu tev atlīdzināt?” jautāja izmisis jaunēklis puslauztā, nesen nobriedušā balsī.
Imanta dusmas strauji atkāpās. Imantam atkal likās, ka viņš lēni slīd savā mašīnā, kaut gan Imants stāvēja pie negadījuma vietas un truli vēroja ūsaino jaunēkli.
Viss notika strauji. Pēc izdzertās tējas Imants stāvēja pretī savam pāri darītājam. Sirds puksti kļuva spēcīgāki. Rokās manāmas nelielas trīsas. Sajūtot nesen sauli redzējušo rugāju maigumu un tulznainās rokas, Imantam likās, ka viņš ir atgriezies bērnībā…
