Viktorijas Krusts31

Pretēji tā prestižam, tas ir diezgan vienkāršs krusts, kura prototipu izveidoja pats princis Alberts, bet karalienes Vikotrijas idejas bija to papildināt ar V burtu kā cemmi, kas to turēja un lauru lapām virs tās pamatnes.

Viktorijas Krusts tiek izgatavots no ķīniešu izlieta krievu impērijas lielgabala, kas tika savākts Krimas kara laikā. Izgatavotājs ir maza Austrumlondonas juvilieru firma Hancocks, kas to dara jau, kopš tā pirmssākumiem. Tos glabā britu armijas noliktavās pie Telfordas, nevis, kā varētu domāt, Anglijas Bankā vai pils pagrabos. Krusts mantiskā ziņā ir bezvērtīgs, tāpāt kā bezvērtīgs tas ir ja tam otrā pusē nav izdošanas gravējuma. Taču šī bija arī karalienes Viktorijas ideja - tā vērtībai nav nozīmes, nozīme ir tam, par ko tas tiek piešķirts.

Ja karavīrs šo apbalvojumu reiz ir saņēmis, to viņam vairs neviens nevar atņemt. Turklāt, pēc vārda viņš saņem titulu ar apbalvojuma saīsinājumu - VC. Kā arī uz viņa kapakmeņa tiek iegravēts Viktorijas Krusts.

Leitnants Ferdinands Vests bija Karalisko Gaisaspēku pilots 1. pasaules kara laikā. 1918. gada 10. augustā, kad viņš ar savu divplāksni devās misijā ienaidnieka zonā. Pēkšņi viņam uzbruka 7 vācu lidaparāti. Kaujas sākumā, eksplodējusi lode norāva viņam kāju, kas uzkrita uz lidmašīnas vadības instrumentiem.Kaut arī viņa otra kāja bija ievainota, Vests paņēma savu norauto kāju nost no vadības instrumentu paneļa un veica nepieciešamos manevrus, lai lidmašīnas ložmetējnieks varētu pretiniekus notriekt, ko viņš arī izdarīja. Pēctam viņš nosēdināja savu lidmašīnu, pussamaņā vēl uzstāja, ka uzrakstīs atskaiti par atklātajām ienaidnieka pozīcijām un tikai tad devās pēc medicīniskās palīdzības. Līdz nosēšanās brīdim, ložmetējniekam nebija ne jausmas, ka Vests vispār bija ievainots.

Kapteiņleitnants Īans Fraizers un viņa komanda 1945. gadā ar savu pundurzemūdeni devās iznīcināt japāņu karakuģi Takau, vispirms dodoties caur 80 jūdzēm mīnētos ūdeņos. Lai to nogremdētu, spridzekļi bija jānovieto zem kuģa ķīļa, tomēr pa to laiku plūdmaiņas dēļ kuģis iesēdās dziļāk, iespiežot zemūdeni pie jūras dibena smiltīs. Fraizers no tā izrakās, darbinot zemūdenes dzinējus uz pilnu jaudu un lēnām padodot gan uz priekšu, gan uz atpakaļu, izrakās ārā, uzspridzināja kuģi un veiksmīgi nokļuva mājās.

Jaunākais kaprālis Rambahadurs Limbu 1965. gada novembrī piedalījās Indonēzijas karā. Kādas kaujas laikā viņš skrēja 60 metrus līdzenā laukā, pilnībā atklāts un zem konstantas ložmetējuguns tikai, lai izglābtu ievainotu kareivi. Pārējiem tas likās pašnāvniecisks skrējiens, taču viņš to paveica vēlreiz. Un vēlreiz - atgriezās ar 3. ievainoto kareivi, pēc tam paņemot viņa Bren ložmetēju un iznīcinot ienaidnieka ložmetējligzdas. Savu Viktorijas Krustu viņš nopelnīja 20 minūšu laikā.

1945. gada 30. maijā, Burmā, Lakhimans Gurungs atradās priekšā savam kājnieku vadam, kad viņiem uzbruka ~200 japāņi. Viņus nomētāja ar granātām un Gurungs tās sāka mest ārā. Diemžēl 3. granāta norāva viņa pirkstus, šrapneļi trāpija sejā, ķermenī un labajā kājā. Tomēr no ierakumiem, viņš ar vienu roku pārlādēja un šāva ar savu Lee-Enfield šauteni. No 87 nogalinātajiem, 31 bija uz Gurunga rēķina.

1951. gadā, ierindnieks Vilijams Spīkmens ietilpa balatjonā, kas aizsargāja kalna virsotni Korejā. Tam uzbruka 6000 ķīniešu kareivji un spēku samērs bija 1:12, par labu ķīniešiem. Būtams 193cm garš, viņš sevi izmantoja par granātu metēju. Ievainots kājā, 10 reizes viņš devās uz štābu papildināt granātu krājumus un līdz tās beidzās, viņš meta ķīniešiem ar alus pudelēm, mucām, kastēm un visu citu, kas bija pa rokai, līdzbeidzot uzbrukumus izdevās apturēt un Bills ieguva gan Viktorijas Krustu, gan seržanta pakāpi.