Pirmā vēsts par obru tautu ir gūta no burtnieku mutvārdu vēstures stāsta. Nezin no kurienes pēc Pietālavas novada pakļaušanas krievu kņaziem tur ieradusies liela un kareivīga baltu tautas kopa, kas atkarojusi krieviem pakļauto Tālavas teritoriju. Paši sevi viņi saukuši par obriem. Pārvietojušies zirgu divjūgu ratos, kas saukti par obrām. Šo ratu konstrukcija bijusi tāda, ka tiem nebija ne augšas, ne apakšas – tos varēja apgāzt un jūgt no jauna. Paši obri bijuši kareivīgi un lepni, bet ātri sajaukušies ar Tālavas latgaļiem. Pēc trim četrām paaudzēm viņus vairs nav bijis iespējams atšķirt no vietējiem latgaļiem. Viņiem bijuši savi burtnieki un rakstība mezglu un burtu rakstā.
Viduseiropas baltu tauta obri10
151
0
Apstāklis, par kuru brīnījās paši vēsts glabātāji, ir: kā gan obru iebrukums būtu varējis notikt 15. gs. sākumā? Tas šķiet neticami vēlu, taču pirmie vēsts glabātāji uzsvēruši, ka tas noticis pēc krievu iebrukuma, nevis pēc pirmā slāvu caurgājiena 6. gs. sākumā, kad Ilmeņa telpā iebrukušie rietumslāvi izpostīja Tālavas austrumu teritorijas. Tātad obri no Pietālavas padzina krievus un palīdzēja atjaunot izpostīto Atzeli. Bet Pietālava ieguva Obrenes vārdu. Obru klātbūtni Tālavas austrumos apstiprina malēniešu izloksne, kas izplatīta Atzeles un Obrenes teritorijā. Šī “izloksne” sevī glabā vissenākās ziemeļbaltu valodas elementus.
Vēsturiskie apstiprinājumi obru tautas eksistencei paši devās rokās. M. Gimbutas grāmatas “Balti aizvēsturiskajos laikos” attēlota urna no Grabovas Starogardas apvidū, uz kuras attēloti obru rati. Tas pamudināja papētīt Polijas karti, kur atradu Vartas pieteku Obru, kuras baseinā varētu būt obru pirmdzimtene. Vēl līdz 12.-13. gs. daudzas Eiropas tautas tika identificētas pēc viņu dzīvesvietas. Piemēram, Ukeres baseinu apdzīvoja baltiskā ukru tauta, Tollenzē baseinu – kursiskā tollensu tauta. Varnovas baseinu sākotnēji apdzīvoja variņu tauta, kas vēlāk, sajaucoties ar obriem, tika pārdēvēti par Varnovas obriem (varnoberi), bet Donavas pietekas Dravas baseinā izauga baltiskā dravēnu tauta. Vēlāk gallu un romiešu ekspansijas laikā baltu tautas bija spiestas pārvietoties, bet savus senos nosaukumus nezaudēja. Tas turpinājās arī pēc Romas sagrāves, kad attīstījās ģermāņu un slāvu agresivitāte. Obru dzimtenē Obras baseinā bija arī pilsētiņa Obra, kur tikai 1237. gadā cisterciešu ordenis uzbūvēja klosteri, kas arī paturēja Obras vārdu.
Mēģinot ievietot burtnieku stāstu par Obrenes atbrīvošanu hronoloģiski pareizā vietā, iespējams, šķiet, 6. gs. sākums, tomēr, ja sekojam tautu staigāšanai viduslaikos tagadējās Vācijas un Polijas teritorijā, tad nav izslēdzams burtnieku glabātais variants. Dr. Bernhards Zeiferts, attēlojot vācu kolonizācijas panākumus 12.-13. gs. rāda ainu, kurā pašā Vācijā vēl daudzskaitlīgi mīt baltu un slāvu tautas. Un līdz pat 14. gs. Vācijā nav pabeigta kristianizācija.
No Dr. Zeiferta informācijas var secināt, ka daļa venedu nav gribējuši sajaukties ar pie Vislas atnākušajiem sarmatiem un izšķīst “slāvu kokteilī”. “Sarmata” lietuviski nozīmē “kauns”. Sarmati ja tā bija baltu, irāņu un grieķu trīskārši jaukteņi. Negribēdami piedalīties tādos kauna darbos, daļa venedu devās tālu uz rietumiem, nonākot pie Dānijas un pat Bretaņas pussalā. Citi devās uz Venēcijas apgabalu, vēl citi nonāca Kurzemē un vēlāk Cēsīs, taču nekur aiz sevis neatstāja kādas “slāvu” pazīmes. Zeiferts aiz nezināšanas venedu apmetnes apzīmē par slāviskām. Arī Meklenburgu un Verlu, ko līdz pat 16. gs. apdzīvoja obri un verli – neapšaubāmi balti, viņš apzīmē par slāviskām. Tomēr tollensus, ukrus un obrus viņš nesauc par slāviem, bet tikai nošķir no ģermāņiem. Tas nozīmē, ka vēl 13. gs. šīs baltu tautas nebija asimilētas un netika arī mērķtiecīgi iznīcinātas, bet tika saglabātas ģermāņu dzīvā spēka vairošanai.
Jādomā, ka obru asimilēšana ģermāņiem nepavisam neveicās un vācu firsti tāpēc rosināja viņu došanos uz austrumiem – uz radniecīgo baltu zemēm ar nolūku izmantot tos krievu kņazu agresijas apturēšanai. Tad pašu burtnieku apšaubītā vēsts par obru uzvaru pār krievu kņaziem tomēr ir pareiza, kaut arī dziļi slēpta, jo nedara godu ne vācu firstiem, ne krievu kņaziem.
Austrumos – tagadējās Krievijas teritorijā, kur obri dzīvoja blakus galindiem, viņiem tik ilgi izdzīvot laikam nebija lemts. Ka viņi dzīvojuši arī tur, par to liecina slāvu hronika “Pagājušo gadu vēsture”. Tā ziņo, ka no austrumu puses “slāvu” zemē ienāca bulgāri un hazāri, un tālāk vēstī: “Tajā laikā bija vēl arī obri, šie obri karoja pret slāviem. Bija šie obri lieli augumā un prātā lepni, un Dievs viņus iznīcināja, nomira visi, nav vairs palicis neviena obra.” Tātad, kad citas tautas ienāca, obri tur jau bija. Šie obri karoja pret slāviem tāpēc, ka slāvi spiedās obru zemēs. Acīmredzot pirmās slāvu ekspansijas dalībniekus obri iznīcināja. Iebrucēju līķu bija tik daudz, ka izcēlās mēris, kura rezultātā zemes pamatiedzīvotāji – obri izmira un viņu zemes kļuva slāviem par vieglu laupījumu.
Tātad obri apdzīvoja ne tikai Varnovas un Obras baseinu, Vartas lejasteci, bet ari plašas teritorijas austrumos – Okas baseinu un Ilmeņa telpu ieskaitot. Tomēr rietumu teritorijās obru tauta saglabājās vismaz astoņus gadsimtus ilgāk nekā austrumos. Gan burtnieku liecības, gan slāvu hronika obrus raksturo kā lepnu tautu. Šai lepnībai bija pamats. Obri apzinājās, ka viņi ir senākā tauta un tāpēc stingri sargāja savu “tāvu tāvu volūdu” un jaunās tautas uzskatīja par nožēlojamiem jaukteņiem. Tādos pašos uzskatos bija arī “broļu tauta – laiši” – lietuvieši.
Zīmīgi, ka obri ir atļāvušies sajaukties tikai ar visvecāko baltu tautu locekļiem. Variņi, kas Jūlija Cēzara laikā apdzīvoja Baltijas jūras dienvidu krastu un Varnovas baseinu, ir tā pati tauta, ko pazīstam ar Tālavas latgaļu nosaukumu. Varnovas baseinā izveidojās Varnovas obru tauta (varnoberi), bet Tālavas austrumu teritorijās Atzelē un Obrenē – malēnieši. Abos gadījumos ir notikusi variņu un obru sajaukšanās. Variņu aizvēsture ir tikpat sena kā hetu aizvēsture. Viņu ceļi ir bijuši paralēli jau tad, kad baltu tautas virzījās caur Indoķīnu. Vēl šodien par liecību seno baltu klātesamībai tur atrodam daudzus hidronīmus un toponīmus, kas apliecina variņu un hetu paralēlos ceļus.
Bet obri un variņi turpina dzīvot tālaviešos un malēniešos, tāpat kā senā brāļu tauta heti mūsu brāļu tautā leišos.
Tev patiks šie raksti
