Aizraušanās ar eksotiskiem mājdzīvniekiem nav tikai mūsdienu kaprīze...
šoreiz par Ramzesa II lauvām, Žozefīnes orangutanu un Dalī "apgleznoto" ocelotu.
Vēsturiskie NeZvēri51
1075
7
Izrādās, ka viens no visu laiku varenākajiem Ēģiptes valdniekiem Ramzess II bijis varen` liels kaķu mīlis. Valdnieka kāre pēc kaķiem bijusi tik liela, ka dažādi kaķveidīgie Ēģiptē ievesti no tuvākām un tālākām zemēm, jo vietējie kaķi uzskatīti par svētiem un neaizskaramiem. Kā savu mājdzīvnieku faraons izvēlējies pieaugušu lauvu tēviņu, kura vārds tulkojumā nozīmējis „ienaidnieku slaktētājs”, „tas, kurš atgrūž ienaidniekus”, „neuzvaramais”. Šādi lauvu paps nosaukts, jo bijis ne tikai pils mājdzīvnieks, no kura vienkārši visi bijušies, bet ticis arī ņemts līdzi kaujas laukā. Runā, ka lauva bijis kopā ar Ramzesu II pat slavenajā Kadešas kaujā, kur faraons cīnījies pret hetiem.
Runājot par nežēlīgo Romas imperatoru Nēronu, mēdz sacīt, ka vienīgā būtne ko viņš šajā pasaulē esot mīlējis, bijusi viņa tīģeriene Fēbe (Phoebe). Pirmo reizi šo tīģerieni imperators ieraudzījis kā kaujas zvēru Kolizejā, kur tā izcēlusies ar īpašu nežēlību un radījusi lielāku jucekli, nekā pārējie tīģeri. Tā nu Nērons nolēma tīģerieni saudzēt un pieņēma to kā savu „kompanjonu”. Dzīvniekam ticis darināts zelta krātiņš, kurā tas nebūt nav pavadījis visu savu laiku. Pārsvarā zvērs bijis kopā ar Nēronu, arī pie pusdienu galda un pat daudzu viesu klātbūtnē! Protams, ka ikviens, kurš nežēlīgo imperatoru kaitināja vai izraisīja nepatiku, savu dzīvi beidza tīģerienes nagos…
Krievijas cars Ivans IV, saukts arī par Ivanu Bargo vēsturē iegājis kā viens no visbrutālākajiem valdniekiem, kuram paticis izpildīt nāvessodus dažādos, ārkārtīgi nežēlīgos veidos – slīcināt, saraut gabalos, cepināt, mērcēt verdošā eļļā, aprakt dzīvus. Tomēr viens ļautiņu bendēšanas paņēmies caram bija īpaši tuvs – nolemt upuri saplosīšanai lāča nagos. Cars pat savā pilī esot turējis vairākus lāčus, apzināti tos badinājis, lai tie nežēlīgāk mestos virsū saviem upuriem. Lāču nagos mēdza nonākt kā notiesātie ieslodzītie, tā arī gluži nevainīgi garāmgājēji.
Šķiet tikai loģiski, ka visu laiku lielāko mūzikas ģēniju Volfgangu Amadeju Mocartu saistījuši putni, Jo kurš gan cits vēl spēj izdvest tik muzikālākas skaņas… Kāds sens dokuments liecina, ka Mocarts putnu veikalā esot iegādājies strazdu, kurš pie komponista dzīvojot jau trīs gadus. Šo gadu laikā Mocarts strazdu ļoti iemīlējis un apbrīnojis tā spējas atkārtot dzirdētās skaņas un melodijas. Putns savam saimniekam esot atsaucies kā „mazais muļķis”. Klīdušas pat baumas, ka Mocarts no sava strazda dziesmām iespaidojies, esot sarakstījis kādu skaņdarbu. Pēc savā mīļā strazda nāves Mocarts putnu apraudājis gluži kā ģimenes locekli, organizējis tā bēres un pat sarakstījis epitāfiju, kurā bija teikts, ka še atdusas mazais muļķis, kurš man bijis dārgs…un par to domājot lūzt mana sirds…
Ir nācies dzirdēt, ka ASV sestais prezidents Džons Kvinsijs Adamss Baltajā namā turējis aligatoru, bet tas tā īsti patiesībai nemaz neatbilst. Izrādās, ka rāpulis piederējis Marķīzam de Lafajetam, kurš to saņēmis kā dāvanu 1825. gadā apceļojot ASV. Izrādās, ka viesojoties baltajā namā de Lafajetam līdzi bijis arī aligators, kuram kā pagaidu mītne ierādīta kāda vannas istaba ēkas austrumu daļā. Maigi izsakoties ļaudis bija ārkārtīgi pārsteigti, paverot minētās vannas istabas durvis… Runā, ka pašu prezidenti Adamsu šī situācija esot ļoti uzjautrinājusi. Protams, ka dodoties prom īpašnieks savu zaļo draugu aizveda sev līdzi. Vēl gan jāpiemin, ka šis nav vienīgais gadījums, ka Baltajā namā mitinājies aligators. ASV 31. prezidenta Herberta Hūvera dēlam Alanam esot piederējuši pat divi aligatori, kuriem bijis atļauts brīvi klīst apkārt pa Balto namu.
Napoleona Bonaparta sieva Žozefīne, gluži tāpat kā lielais vairums franču aristokrātijas, aizrāvās ar eksotiskiem mājdzīvniekiem. Viņas mīļākais mājdzīvnieks bijis sieviešu dzimtes orangutāns. Primāts mēdzis ieturēt maltīti ar Žozefīni pie viena galda, mielojoties ar savu mīļāko maltīti – kāļiem un rāceņiem. Orangutāns ticis ģērbts baltā kokvilnas kreklā un apmācīts laipni izturēties pret viesiem. Žozefīne bijusi tik ļoti aizrāvusies ar eksotiskajiem lopiņiem, ka pat noalgojusi kādu franču zinātnieku, kura pienākums bija iepirkt dzīvniekus viņas kolekcijai. Imperatores kolekcijā bijuši arī dažnedažādi zālēdāji, eksotiski putni un pat ķenguri.
Salvadoru Dalī visi vienmēr atcerēsies kā ļoti ekscentrisku cilvēku, tālab diez vai kādam būs lielum lielais pārsteigums par viņa neordinārajiem mājdzīvniekiem. Ja teju vai ikkatrs bērnībā sapņoja par kucēnu, tad Dalī uzskats par labāko draugu – mājdzīvnieku bija nedaudz savādāks. Dalī pirmais mājdzīvnieks bija sikspārnis. Vēlākos gados viņam radās teju vai apsēstība ar skudrulāčiem. Apsēstības pamatā bijušas bailes no skudrām, jo bērnībā viņa tik mīļoto sikspārni esot nobendējušas tieši skudras. Runā, ka Dalī pat redzēts pastaigājoties pa Parīzes ielām ar skudrulāci pavadā. Bet tas vēl nebūt nebija viss. Dalī bija vēl kāds mīlulis – ocelots vārdā Babou, kurš pat ticis ņemts līdzi uz smalkiem restorāniem. Reiz kāda sieviete restorānā sākusi bļaut uz dižo mākslinieku, jo kas gan tā par nekaunību – baudīt maltīti kopā ar savvaļas zvēru? Dalī vēsā mierā sievietei paskaidrojis, ka Babou esot parasts mājas kaķis, kuru viņš esot apgleznojis „op art” stilā (Optiskā ilūzija).
