500 gadu garumā baznīca vajāja raganas, ķecerus un citādi ticīgos. Inkvizitoru vadībā tika spīdzināti un sadedzināti miljoniem cilvēku. Protokoli par spīdzināšanas procesiem tiek glabāti Vatikāna slepenajā arhīvā, kuram līdz šim varēja piekļūt nedaudzi. Nu lietas, kas gadsimtiem ilgi atradās Vatikāna slepenajā arhīvā zem atslēgas, nākamo mēnešu laikā tiks padarītas brīvi pieejamas plašākai sabiedrībai
Vatikāna slepenais arhīvs. Inkvizīcija.17
Sākot ar šī gada marta sākumu, Vatikāns padarījis pieejamus 100 izvēlētus dokumentus. To starpā ir Martinam Luteram adresētā bulla par draudiem izslēgt viņu no baznīcas. Protams, tas nav Luteram adresētās bullas oriģināls (kuru pēc saņemšanas Luters sadedzināja), taču ieraksti par bullu baznīcas reģistrā arī ir vērtīgi.
Tā arī nekad neatceltā pavēle pret reformatoru Luteru, kurš veicināja baznīcas šķelšanos, ir izstādes „Lux in Arcana” „programmas nagla”. Izstādīts ir arī prāvas pret „ķeceri” Džordano Bruno kopsavilkums, kā arī inkvizīcijas izmeklēšanas dokumenti Galileo Galileja lietā. Starp atlasītajiem 100 dokumentiem atrodamas pergamenta loksnes, dokumentu sējumi, manuskripti un Vatikāna reģistri, kuri sniedz ieskatu baznīcas vēsturē. Runa ir arī par pāvesta vēlēšanu dokumentiem, krusta kariem un baznīcas iekšējiem strīdiem.
Izstādi "Lux in Arcana" (gaisma pār noslēpumiem) ir iespējams aplūkot līdz 9. septembrim Romas Kapitolija muzejā. Muzejs ir sagatavojis izstādi sadarbībā ar Vatikānu - četrsimt gadus pēc pāvesta privātā arhīva sākuma, kuru dibināja pāvests Pauls V, kurš bija pāvests no 1605. līdz 1621. gadam.
Par to, ka baznīcas vēsture agrāk bija Eiropas vēsture, liecina arī izstādē redzamais angļu parlamenta lūgumraksts, kurā lūgts šķirt karaļa Henrija VIII laulību. Tā kā viņa pirmā laulība ar Aragonas Katrīnu nevainagojās ar vīriešu kārtas pēcteci, Henrijs VIII vēlējās šķirties un precēt jauniņo Annu Boleinu. Vairākus gadus karalis centās iegūt pāvesta atļauju šķirties – un veltīgi. Visbeidzot Henrijs VIII lika parlamenta locekļiem izdarīt spiedienu uz pāvestu. Parlamenta locekļi izteica lūgumu uz apmēram puskvadrātmetra liela pergamenta gabala ar 81 parakstītāja zīmogiem, kuri joprojām ir piestiprināti pie dokumenta ar ādas siksniņām. Pāvests nebija ietekmējams un kad viņš lūgumu noraidīja, Henrijs VIII atdalīja Anglijas baznīcu no Romas.
Pergamenta rullis, kurā dokumentēta apsūdzība ķecerībā pret templiešu ordeni Francijā, ir izrullēts tikai daļēji. Kopumā tas ir 60 metrus garš dokuments – kā nekā tā ir vesela viduslaiku nodaļa, kuras aprakstīšanai bija vajadzīgs daudz pergamenta. Ir nepieciešama milzu telpa, lai varētu izrullēt rituli pilnībā.
Tiem, kas spēj lasīt latīņu valodu un viduslaiku rakstība nav šķērslis, ir dota lieliska iespēja izlasīt kriminālstāstus, kuri autentiskuma ziņā daudzreiz pārspēj Dena Brauna romānus. Pārējiem jāapmierinās vien ar sajūtu, ka viņi stāv kā vēsturiska un varena priekšā.
Svētā Krēsla pils ir iespaidīga un grezna ēka, kas būvēta baroka stilā. Tā atrodas aiz Svētā Pētera bazilikas Vatikānā, blakus pāvesta pieņemšanas zālei. Mūsdienās tā ir ticības mācības, kas ir Romas inkvizīcijas pēctece, pajumte. Inkvizīcija aizsākās pirms 800 gadiem, kad tā pārvilka pār Eiropu savu spiegu, denunciantu (tenkotāju) un īpašo „aģentu” tīklu, kurš mūsdienu skatījumā varētu līdzināties šausmīgai, vēsturiskai padomju Valsts Drošības Komitejai jeb tā sauktajai čekai.
Pili apsargā šveices gvardi - Vatikāna armija. Vīrieši ir tērpti krāsainos kostīmos (uniformās), taču nevajadzētu tiem ļaut sevi apmuļķot: ikviens no sargiem ir perfekti apmācīts cīnītājs. Smagas, ar dzelzi apkaltas durvis aizsargā ieeju.
Aiz šīs ieejas atrodas visslepenākais no slepenajiem arhīviem. Tas atrodas pagrabā, kurā var nokļūt vai nu ar nedrošu liftu vai arī pa šaurām, putekļainām kāpnēm. Šeit atrodami apmēram pustūkstoš inkvizīcijas gadi, kuri ir apkopoti 27 telpās, plauktos, kuru kopējais garums sasniedz 85 kilometrus un apmēram 4500 foliantos (liela formāta biezās grāmatās).
Nodzeltējušajos sējumos uz tūkstošiem lappušu ar tinti tika rūpīgi dokumentētas prāvas pret ķeceriem, raganām, ebrejiem un citiem “atkritējiem”. Aprakstīta un dokumentēta tika izmeklēšanas taktika, pierādījumi, pratināšana, spīdzināšanas metodes, procesa gaita un soda izpildes metode.
Atsevišķā arhīva nodalījumā apkopotas 10 000 aizliegtas grāmatas, kuras kļuva par pāvesta cenzūras upuriem.
Divas trešdaļas no visiem dokumentiem ir pazudušas, jo Napoleona karaspēks esot 1810. gadā šos failus aizvedis uz Parīzi. Kad Vatikāns sešus gadus vēlāk dabūja atpakaļ savu īpašumu, tas esot pārdevis lielu daļu vērtīgo foliantu kā vecu papīru, lai finansētu dārgo atpakaļtransportu pāri Alpiem.
Iespējams, ka Vatikāns vienkārši izmantoja lielisko izdevību, lai liktu pazust īpaši šausminošiem ziņojumiem un liecībām. Vismaz tā apgalvo konspirācijas teoriju piekritēji, tomēr tam trūkst pat kaut netiešu pierādījumu. Taču iemeslus varētu atrast. Arhīvs atklāj katoļu baznīcas „netīro“ pusi. Vairākus gadsimtus tā vajāja reālus vai iespējamos citādi ticīgos ar brutalitāti, kas pat čekas darbiniekiem liek izskatīties kā nekaitīgu dievgosniņu korim. Vai arī tomēr ne...