Pats vienkāršākais veids, kā saprast studentu dzīvi viduslaikos- ir pareizināt visas šodienas studentu problēmas ar 10. Bet, neskatoties uz to, tas bija labs sociālais lifts, ar kuru turīgāka zemnieka vai amatnieka atvase varēja izsisties uz augšu, tāpēc tālaika augstskolās studentu netrūka.
Nākamie studenti reizēm šķērsoja pusi Eiropas, lai tiktu līdz vietai, kur bija iespējas studēt. Bet toreiz tas bija krietni ekstrēms pasākums- ja cilvēciņš jāja uz zirga un viņam bija pabiezs naudas maks, viņu apdraudēja laupītāji, ja maciņš plānāks un gaja kājām- varēji tikt saņemts ciet kā klaidonis vai paņemts zaldātos. Slavenais krievu zinātnieks Lomonosovs gandrīz pret savu gribu kļuva par prūšu kareivi.
Pie tam ceļu kvalitāte bija tāda, ka, pat braucot karietē, cilvēks varēja dabūt bruku.
Paspēji iziet cauri pilsētai, pirms tajā sākās mēra epidēmija? Nekas, nepriecājies, nākošajā pilsētā tevi nelaidīs iekšā bez maksas izziņas no tiesas sekretāra, ka esi vesels.
Un tā- kad cilvēciņš ir nokļuvis lielā, cilvēku pilnā universitātes pilsētā un ir pat atradis universitātes ēku.
Tālāk nāk pārrunas ar profesoru, kurš pārliecinās, ka nākamais students prot lasīt, rakstīt, rēķināt un kaut ko no latīņu mēles- un viss, iestājeksāmeni laimīgi beigušies Iemaksā naudiņu un vari uzskatīt sevi par studentu. Bet atslābināties nedrīkst - priekšā ir tikšanās ar nākamajiem studiju biedriem, kas arī ir ekstrēms pasākums.
Tālāk nāca iesvētīšana studentu kārtā- tas bija dažādās vietās atšķirīgi, bet - nu ja, reizini sodienas variantus ar 10. Monpeljē, piemēram, tas bija ekstrēms lēciens vai nu no augstuma, vai pār šķērsli, citur urīna dzeršana vai cilvēciņu pliku kaut kur trenkāja. Pēc tam iesvētītais bučoja bakalaura roku, kurš tikko bija pa viņu ņirgājies, un sarīkoja tusiņu saviem jaunajiem biedriem. Pēc tam viņam nācās veselu gadu apkalpot kādu no vecākajiem studentiem, tīrīt viņa apģērbu un apavus, izpildīt rīkojumus un apkalpot viņu pie galda. Kad gads beidzās, sarīkoja vēl vienu dzerstiņu un nu jau pieredzējušais students saņēma tiesības tiranizēt jaunpienācējus.
Avinjonā jaunos studentus sauca par dzeltenmutīšiem. Viņiem tāpat bija jaapkalpo vecākie studenti un jāizrāda viņiem cieņa. Viņi nedrīkstēja valkāt cepuri vecāko klātbūtnē un runāt, ja viņam neko neprasīja. Pat pa ielu viņi drīkstēja iet tikai aiz vecākajiem studentiem un sēdēt tikai kaut kur aizmugurē. Pēc gada, ja vecākie studenti par viņu izteicās pozitīvi, viņam uzgāza ūdeni, lai nomazgātu "dzeltenmutības traipu", pēc kā jebkuram, kurš viņu nosauca par dzeltenmuti, pienācās divi sitieni ar lineālu.
Nākošais svarīgais jautājums- kur dzīvot mācību laikā? Labi, ja turīgie vecāki atsūta naudu. Tad var dzīvot sava profesora mājā, saņemot vienlaicīgi mitekli un atbalstu universitātē.
Bet ja ar naudu, kā parasti, studentiņam ir švaki? Kādas toreiz bija kojas? Roterdamas Erasms Montegjū kolēģijas kojas apraksta tā: "Guļamistabu telpas ir bīstamas veselībai, sienas ledainas, pārklātas tikai ar apmetumu.Turpat blakus ir ateja, no kuras nāk drausmīga smirdoņa. Ja kāds ilgi dzīvos šajā "etiķa kolēģijā" tad neizbēgami saslims un nomirs. Gaļa un olas ir vecas, vīns- skābs un naktis paiet cīņās ar kukaiņiem."
Arī mācību process bieži vien nebija komfortabls un aizraujošs. Fiziskos sodus lietoja reti, parasti studentus sodīja ar badu, aukstumu un naudas sodiem. Attieksme pret studentiem tomēr krietni labāka kā tā laika skolās, kur mācibas galvās mēdza vienkārši iedauzīt.
Papīrs un rakstāmlietas bija ļoti dārgi, un bieži vien studentam bija jāizvēlas- papīrs vai brokastis, tinte vai pusdienas, rakstāmspalvas vai vakariņas. Un pierakstīt nācās daudz, jo grāmatas bija dārgas, un lasīja viņas piekaltas ar ķēdēm pie galda- gluži kā sevišķi bīstamās grāmatas Cūkkārpā.
Grāmatu pārrakstīšana bija viens no tā laika studentu iztikas avotiem un galvenajām haltūras iespējām. Vēl labs ienākumu avots bija studentu privilēģija pirkt zināmu daudzumu ar nodokļiem neapliekama alkohola, kuru viņi sekmīgi pardeva tālāk, tādējādi nopelnot daļu naudas studijām.
Ja students tomēr nevarēja savilkt galus kopā un nomira badā, tad tā skaitījās godājama nāve "par zinātni"
Studenti prata arī jautri pavadīt laiku un reizēm ārdījās tā, ka vistrakākie mūsdienu tusiņi, salīdzinot ar to ir bērnu spēlītes.
«1229. gada 26. februārī, pašā karnevāla karstumā, studenti atkal saplūcās ar Parīzes prevo seržantiem, kuri mēģināja huligānus nomierināt. Traktiera saimnieks negribēja dot studentiem vīnu uz kredīta, sīkais strīds pārauga kautiņā starp pilsētniekiem un studentiem. Visi krogi tika izdemolēti, vīns izliets zemē, daudzi cilvēki sadauzīti gandrīz līdz nāvei. Pilsētnieki pažēlojās karalienei Kastīlijas Blankai , kura pavēlēja Parīzes prevo "pieņemt mērus".
Viņš ar prieku paklausīja: vairāki studenti tika nogalināti, daudzi citi ievainoti. Protestējot universitāte pārtrauca lekcijas, un 15. aprīlī profesori pameta Parīzi, aizvedot sev līdz lielāko daļu studentu uz Oksfordu unKembridžu, pie kam palikušie pat nedomāja mainīt savu dzīvesveidu"
Japiebilst, ka 13 gs Oksforda arī bija nemierīga vietiņa- gan kautiņos savā starpā, gan ar pilsētniekiem šī gadsimta gaitā gāja bojā 200 studentu.
Bet tam visam pa vidu studentiņi mācījās ļoti nopietni un īstenībā šis laiks ir atstājis daudz- piemēram, augstākā matemātika ir viduslaiku produkts. Studenti mācījās azartiski un bieži bija ar mieru ceļot pa visu Eiropu, lai noklausītos slavenu zinātnieku lekcijas- eksistēja tads vārdu sakopojums kā "ceļojošs students". Medicīnas studenti, riskējot ar dzīvibu, zaga līķus kapsētās, lai praktizētos anatomijā ( kapsētas sargi, jūtot kādu ložņājam, šāva ar arbaletiem bez komentāriem). Anatomiskajos teātros gāja vaļā kautiņi starp medicīnas studentiem un ķirurgu mācekļiem- pēdējie skaitījās amatnieki un universitāšu telpās netika cienīti...
Neskatoties uz viduslaiku dīvainībām- augstskola tomēr bija zinātnes templis.
