Pasaulē dzīvo dažādi cilvēki ar dažādiem pasaules uzskatiem, domāšanas veidu, cilvēki atšķiras arī pēc reliģjas, rases, sociālā stāvokļa u.c. atšķirīgām pazīmēm. Vieniem patīk uzdzīvoties uz citu rēķina un atņemt otramt piederošo, piemēram, mantu, dzīvību. Citi nespēj kontrolēt savas emocijas un arī var laupīt otram dzīvību. Tieši Krimināllikums palīdz taisnīgi rīkoties ar tiem, kuri nevēlas atzīt vispārpieņemtās tiesiskās un uzvedības normas. Tas nosaka vainīgos un cietušos kriminālprocesā un nosaka kārtību, kādā vainīgiem par savu uzvedību jāatbild. Šajā esejā mēs pievērsīsimies tieši kārtībai, kādā vainīgiem jāatbild par savu uzvedību. Citiem vārdiem, pievērsīsimies sodam un tā izpratnei Krimināllikuma traktējumā.
Sods!!!2
78
1
Tieši Krimināllikums palīdz taisnīgi rīkoties ar tiem, kuri nevēlas atzīt vispārpieņemtās tiesiskās un uzvedības normas. Tas nosaka vainīgos un cietušos kriminālprocesā un nosaka kārtību, kādā vainīgiem par savu uzvedību jāatbild.
Šajā esejā mēs pievērsīsimies tieši kārtībai, kādā vainīgiem jāatbild par savu uzvedību. Citiem vārdiem, pievērsīsimies sodam un tā izpratnei Krimināllikuma traktējumā.
Sods un tā skaidrojums ietilpst Krimināllikuma ceturtajā daļā. Saskaņā ar Krimināllikuma 35.pantu sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa vai likumā paredzētajos gadījumos nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu.
Savukārt soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad patiesībā mēs redzam, ka sodam Krimināllikuma izpratnē jau ir vairākas funkcijas, no kurām viena – sodīt vainīgo personu, otra – atturēt šo personu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas nākotnē, un trešais – piemērojot sodu, panākt, lai pārējie Latvijas iedzīvotāji cienīgi izturētos pret likumu un ievērotu to. Bez šaubām, var teikt, ka sods veic audzinošo funkciju – vienu no svarīgākajām funkcijām sabiedrības virzībā uz labo jeb pareizo pusi.
Atkarībā no noziedzīga nodarījuma smaguma pakāpes, arī sodus var nosacīti iedalīt vieglākos, vidējos un īpaši smagos. Pastāv vairāki sodu veidi. Saskaņā ar Krimināllikuma 36.pantu tie var būt sekojoši: nāves sods, brīvības atņemšana, arests, mantas konfiskācija, piespiedu darbs, naudas sods. Krimināllikumā šie sodu veidi saucami par pamatsodiem. Taču pastāv arī papildsodi, kurus var piespriest kopā ar pamatsodiem. Papildsodi ir sekojoši: mantas konfiskācija, izraidīšana no Latvijas Republikas, naudas sods, tiesību ierobežošana, policijas kontrole, aizliegums kandidēt Saeimas, Parlamenta, pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanās.
Neapšaubāmi, pats smagākais un nopietnākais soda veids ir nāves sods. Mūsu valstī gan šis soda veids jau netiek praktizēts dažādu apsvērumu dēļ. Gadiem ilgi cilvēki diskutē par nāves soda piemērošanas nepieciešamību vai aizliegumu un šajā sakarā visus cilvēkus var iedalīt humānistos un „tiesniešos”. Humānisti ir tie, kuri cilvēka dzīvību vērtē visaugstāk. Galvenais viņu ierocis cīņā pret oponentiem ir jautājums: „Kas mēs tādi esam, lai lemtu, laupīt citam dzīvību vai nē?”. Protams, estētisko apsvērumu un sociālās audzināšanas dēļ mums šis soda veids šķiet amorāls. Taču ir atsevišķas tautas, kuras nāves sodu piespriež līdz šim brīdim un uzskata to par pareizu. Viņu galvenais ierocis cīņā pret oponentiem ir cits. Šie cilvēki uzskata, ka sabiedrībai bīstamu cilvēku ir jānošķir no sabiedrības, un vislabāk to ir izdarīt, piespriežot nāves sodu. Viņi arī domā, ka ar šādu uzvedību pārējai sabiedrībai parādīs, kas notiek ar cilvēkiem, kuri pārkāpj likumus, un līdz ar to piespiedīs cilvēkus būt paklausīgiem.
Nāves soda piespriešanas jautājums ir kā dilemma, kuru atrisināt ir diezgan sarežģīti. No vienas puses, mēs neesam tiesīgi nevienam atņemt dzīvību. No otras puses, iedomāsimies situāciju: slepkava, kurš patstāvīgi nogalina cilvēkus, piemēram, sievietes vai bērnus savas nežēlīgās „izpriecas” dēļ. Cik daudz ģimeņu cietīs no viena šāda vardarbīga cilvēka? Nevar pateikt konkrēti, bet jāsaka – daudz. Un ko darīt ar šādu cilvēku? Vai ietupināt cietumā un ļaut viņam mierīgi nosēdēt laiku, kamēr sods būs izbeudzies? Un visu šo laiku barot viņu par valsts līdzekļiem? Lūk, te atklājas nepareiza pieeja, jo bieži vien tā arī notiek, ka cilvēku iesēdina cietumā par vairākām slepkavībām un viņš mierīgi „nosēž” savu sodu. Lūk, tas nav taisnīgi. Ja sabiedrība tiešām vēlas, lai šādi cilvēki labojas, nevajag viņus lutināt!
Uzreiz prātā nāk informācija, kas kaut kur sen tika dzirdēta pa radio. Informācijas pamatsaturs bija sekojošais: vienā no Rietumpasaules valstīm par ceļa satiksmes noteikumu pārkāpšanu (braukšanu dzēruma stāvoklī) autovadītājiem draudēja piespiedu darbi. Šim nolūkam darbi bija speciāli piemeklēti, piemēram, darbs morgā vai sabiedriskās tualetes tīrīšana. Praktiski visi, kuriem bijis piespriests šāds sods, ne tikai vairāk nepārkāpa ceļa satiksmes noteikumus, daudzi pat dzert pārstāja. Visi kā viens viņi atbildēja: „Tas bijis šausmīgi. Strādāt...”
Šis atgadījums tika minēts sakarā ar to, ka arī pret cietumniekiem jāizturas daudz stingrāk (šobrīd mēs runājam par tiem cietumniekiem, kuri ir izdarījuši īpaši smagus noziedzīgus nodarījumus). Piemēram, Amerikā atšķirībā no Latvijas piemēro daudz stingrākus sodus. Ja pie mums par slepkavību var atņemt brīvību uz 4-8 gadiem, tad Amerikā dažreiz cilvēkam var pietrūkt visas dzīves – tik lielus brīvības atņemšanas sodus piemēro. Un tas ir pareizi, jo cilvēki sāk aizdomāties, vai savu vienīgo dzīvi, kas viņiem dota, ir vērts pavadīt, skatoties uz „rūtainām” debesīm.
Brīvības atņemšana ir viens no izplatītākiem soda veidiem. Brīvības atņemšana paredz personas piespiedu turēšanu ieslodzījumā. Saskaņā ar Krimināllikumu brīvības atņemšanas periods svārstās no sešiem mēnešiem līdz piecpadsmit gadiem, bet īpaši smagu noziegumu gadījumā – līdz divdesmit gadiem. Atsevišķos gadījumos likums paredz arī ieslodzījumu uz mūžu (tā saucamais mūža ieslodzījums). Brīvības atņemšanu nosaka gados un mēnešos, kā arī dienās.
Atšķirībā no brīvības atņemšanas arests ir personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā. Arī laiks, kurš tiek pavadīts ieslodzījumā, ir daudz mazāks – no trim dienām līdz sešiem mēnešiem. Krimināllikuma 39.panta 2.punktā minēts arī, ka naudas sodu iespējams aizstāt ar arestu, un šajā gadījumā tas tiek noteikts uz laiku līdz vienam gadam.
Aresta laikā pesonu var iesaistīt sabiedrībai nepieciešamo un lietderīgo darbu veikšanā. Krimināllikums ir lojāls pret sievietēm, kuras ir grūtnieces un mātes, kuru aprūpē ir bērns līdz viena gada vecumam. Šajos gadījumos sievietēm arestu nepiemēro.
Pastāv arī tāds soda veids kā piespiedu darbs. Piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, izcieš kā sodu, veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Piespiedu darbu nosaka uz laiku no četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit stundām. Prokurors, priekšrakstā par sodu nosakot piespiedu darbu, var piemērot ne vairāk kā pusi no šajā pantā paredzētā maksimālā piespiedu darba ilguma. Gadījumā, ja persona, kurai kā sods noteikta piespiedu darba veikšana, atsakās vai ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas – tiesai ir tiesības piespiedu darbu aizstāt ar arestu, vadoties pēc sekojoša principa: divas darba stundas = viena aresta diena. No šī principa izriet, ka daudz vienkāršāk ie brīvprātīgi un apzinīgi veikt piespiedu darbu, nekā aizstāt stundas ar dienām.
Savā ziņā brīvībai nekaitīgs ir sods, kas tiek saukts par naudas sodu. Tas nozīmē, ka persona par noziedzīgu nodarījumu maksā tikai ar naudu, nevis savu brīvību, vairākus gadus pavadot cietumā. Saskaņā ar Krimināllikuma 41.panta 1.punkta definējumu naudas sods ir naudas piedziņa, ko tiesa vai prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu, uzliek šajā pantā noteiktajos apmēros kā pamatsodu, bet tiesa — arī kā papildsodu. No redzamā definējuma izriet, ka naudas sods var būt gan pamata, gan papildsods.
Naudas soda apmērs nosakāms atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgās personas mantiskajam stāvoklim. Tas tiek aprēķināts, balstoties uz minimālo mēnešalgu apmēru. Krimināllikums nosaka, ka likumīgi ir piemērot naudas sodu apmērā no vienas mēneša minimālās algas līdz divsimts mēneša minimālām algām. Naudas soda summa tiek noteikta Latvijas Republikas valūtā, proti, latos.
Ja noziedzīgs nodarījums izdarīts tīšām un ar mantkārīgu nolūku, Krimināllikums paredz iespēju piespriest divkāršu paredzētā naudas soda apmēru, taču tas nedrīkst pārsniegt divsimt minimālo mēneša algu apmēru.
Tev patiks šie raksti
