Senā Grieķija 2. daļa ( Kultūra )3

7. gs. p.m.ē. Grieķija no Trāķijas pārņēma dieva Dionīsa kultu. Dionīss bija zemes auglības, augu valsts, vīnkopības dievs. Dionīsam par godu tika rīkoti lieli svētki. Populāri svētki bija arī dionīsiji – Dionīsa atdzimšanas svētki. Tos svinēja pavasarī un tie simbolizēja dabas auglības spēku. Tika uzskatīts, ka dionīsija kulta dalībnieki pārvar nāvi un to dvēseles atgriežas dzīvē citā formā. Svētku dalībnieki vilka maskas, to gājienu pavadīja mūzika un dziesmas. Vēlāk no šiem svētkiem radās grieķu teātris. Svētku laikā notika komēdiju un traģēdiju autoru sacensības, kā arī koru sacensības.

Līdzās dieviem pastāvēja nimfas un dievības (upju, avotu,, auglības utt.).
Grieķu priesteri bija tautas sapulcē ievēlētas parastas amatpersonas. Viņi atbildēja par svētku ceremoniālo norisi.
Grieķu reliģija bija vienkārša un saprotama. Tajā nebija nekādu dogmu (tēze, kas pieņemta par absolūtu patiesību) vai Svēto rakstu. Grieķiem mazāk svarīga bija mācība, svarīgāks bija rituāls un kulta ārējā izpausme. Grieķu lūgsnas bija saruna ar dievu balsī, viņi nekad nemetās ceļos, lūdzot dievu. Pielūgšana un upurēšana notika zem klajas debess pie altāra. Dievu mājoklis bija templis, kurā glabājās dievu statujas.

Grieķi uzskatīja, ka pēc nāves cilvēka dvēsele kā ēna nonāk pazemes valstībā, kur valda dievs Aīds. Pazemes pasaule nebija gaiša, tai nebija jēgas un mērķu. Pēcnāves liktenis visiem bija vienāds, neatkarīgi no tā, kāda bijusi viņa dzīve.

Arhaiskajā laikmetā parādījās priekšstats par morālo atbildību pret nāvi. Homērs savos darbos minējis Elisija laukus, kur nonāk izcili varoņi un mirušo valstību – Tartars, kur mocības izcieta grēcinieki. Tiem, kas bija īpaši noziegušies, bija jācieš kā Tantalam (Līdijas valdnieks Tantals esot nolaupījis dieviem ambroziju un nektāru, lai iedotu cilvēkiem. Dievs Zevs viņu sodījis – mirušo valstībā stāv ūdens, no kura viņš nespēj padzerties) vai Sīzifam (Sīzifs esot mēģinājis gūt virsroku pār dieviem, tādēļ mirušo valstībā viņš veļot kalnā akmeni, kas vienmēr noripo atpakaļ).

Valsts nozīmes kulti bija saistīti ar svētkiem, kas ilga vairākas dienas un kuru laikā notika sporta spēles, sacensības, teātra izrādes. Svētku laikā pasludināja mieru visās grieķu zemēs. Sašķeltie grieķi svētkos izjuta kopību.

 

Vēsturiski nozīmīgākās bija olimpiskās spēles, kas tika organizētas par godu Zevam Olimpijā Peloponēsas pussalā.Pirmās oficiālās olimpiskās spēles notika 776. g. p.m.ē. 394. g. p.m.ē. tās aizliedza Romas lielvalsts kristīgais valdnieks, jo uzskatīja par pagāniskām. 1896. g. tās atjaunoja. Tieši olimpisko spēļu uzvarētāju saraksti pieder pie pirmajām rakstītajām liecībām Grieķijā. Spēles notika ik pa 4 gadiem. Tikai 3. gs. p.m.ē. tika ieviests kopīgs vēstures laika aprēķins.

 

Grieķijā pastāvēja arī slepenie kulti – mistērijas. Šo kultu dalībniekus saistīja klusēšanas likums.

Sengrieķiem tāpat kā citām senajām tautām bija raksturīgs mīts (grieķu val. mythos – vārds, runa, stāsts). Mīts radies ļoti sen līdz ar vajadzību izskaidrot pasauli. Mīts ir pirmais cilvēku un dievu pasaules sakārtojums. Mītos atspoguļojas grieķu agrīnais pasaules redzējums. Mīti izskaidroja:

pasaules rašanos un uzbūvi, dievu, cilvēku, pilsētu un profesiju izcelšanos, svētvietu, svētku un rituālu izveidošanos, izskaidroja dabas parādības un gada ciklu, ļaunuma cēloni, valdniecības un citu institūtu rašanos.

  

Dižciltīgie savu dzimtu izcelšanos saistīja ar dieviem vai mītiskiem varoņiem. Piemēram, grieķu – persiešu kara varonisLeonīds uzskatīja sevi par Hērakla pēcteci divdesmitajā paaudzē.

 

Grieķu mītos īpaša vieta tika atvēlēta varoņiem, kas atbrīvoja cilvēci no haosa, nelaimēm un ļaunām būtnēm. Iemīļots grieķu varonis bija Hērakls (Zeva un mirstīgas sievietes Alkmēnes dēls), kuram bija jāveic 12 varoņdarbi cilvēku labā.

 

No mītiem sižetus smēlās dramaturgi, dzejnieki, tēlnieki un gleznotāji. Homēram un viņa klausītājiem mīts bija realitāte, par kuru neviens nešaubījās. Tikai 5. – 6. gs. p.m.ē. filozofi un vēsturnieki sāka apšaubīt mītiskos nostāstus.