Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
315

Autors - Grigorijs Katajevs..

2004 gada vasarā Cīrihē man gadījās iet pa brīnišķīgo Bahnhofstrasse. šī iela iet no ezera uz staciju. So pastaigu līdz stacijai un atpakaļ es neaizmirsīšu nekad. Ne jau ielas skaistuma dēļ, ne jauko, mazo tramvaju dēļ, bet to cilvēku dēļ, kuri gāja kopā ar mani. Es atrados starp diviem vāciešiem, kuri bija draugi jau no 30- to gadu beigām.

Pa kreisi no manis gāja... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
1.

Pa kreisi no manis gāja Ēriks Pešlers, Cīrihes televīzijas dokumentālo filmu studijas vadītājs. Viņa tēvs Alberts bija Vērmahta ģenerālis. Un ne vienkārši ģenerālis, bet viens no Hitleram tuviem cilvēkiem. Pa labi no manis gāja cilvēks, kurš tuvu pazina Hitleru, ne reizi vien bija pusdienojis kopā ar viņu un bijis personiski pazīstams ar visu trešā reiha virsotni. Un pat pats bijis šīs virsotnes daļa. Viņu sauca Mārtins Bormans. Protams, tas nebija bijušais Vācijas reihsleiters, Nacionālsociālistiskās partijas kancelejas priekšnieks, otrais cilvēks reihā - tas bija viņa vecākais dēls, kuru sauca tāpat.

Pascaronas spēcīgākās... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
2.

Pašas spēcīgākās sajūtas, kas mani toreiz pārņēma, bija TĀ laika klātbūtnes sajūta, TĀ kara un TO cilvēku. Visu to un visa tā, ko pazīstam no kara filmām un melnbaltajām hronikām. Radās sajūta, ka tas viss bija vakar. Runājot ar Bormanu un klausoties viņu šī sajūta tikai pastiprinājās. Tā radās pēkšņi, kad sasveicinoties paspiedu viņam roku, jau zinot, kas viņš ir. 

- Jums ir nācies sarokoties ar Hitleru? – sadūšojos pavaicāt.
- Protams, ne vienreiz vien.  – viņš piesardzīgi paskatījās uz mani - Ceru, tas šobrīd nemet uz mani ēnu.

- protams, nē! – man kļuva neveikli – piedodiet par šo instinktīvo jautājumu. 

Viņš labsirdīgi pasmaidīja. 

- Hitlers bija mans krusttēvs. Varat iedomāties manu attieksmi pret to, sevišķi ņemot vērā to, ka esmu garīdznieks? 

 Es pat nevaru aptvert kā... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
3.

- Es pat nevaru aptvert, kā jūs jūtaties. - apjucis atzinos. 

Viņš klusējot pamāja

Mārtins Bormans juniors bija ārsts, ilgus gadus strādāja Āfrikā, bija katoļu priesteris, misionārs, viņš ārstēja cilvēkus un centās viņiem morāli palīdzēt. 

- Man daudzas reizes ieteica mainīt uzvārdu. Aber… Bet es neuzskatīju to par pareizu. Tas ir mans liktenis, mans krusts. Un man tas jānes. Mans tētis bija labs tēvs, rūpīgs un saprotošs. Es viņu mīlu kā tēvu. Bet pie tam, kā visi nacistu vadoņi, viņš bija ne tikai noziedznieks, viņš bija monstrs. Un ja viņš būtu bijis uz apsūdzēto sola Nirnbergā, viņš būtu vairāk pelnījis nāvessodu kā Rībentrops.

- Mārtin, – aizdomājies par viņa teikto es vaicāju , – Kā savā attieksmē pret tēvu jums izdodas atdalīt "Tēvu" un "citu"? Kā jums izdodas savienot sevī mīlestību pret viņu ar viņa kā jūs izsakāties, kā monstra, nosodījumu? 

 Ziniet monstri arī rūpējas... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
4.

- Ziniet, monstri arī rūpējas par saviem bērniem!  – viņš drūmi iesmējās – un otrkārt, jūs esat pārāk jauns. Man tas ir sen izlemts jautājums. Tas, ka tēvs bija viens no tiem, kuri ar savu parakstu sūtīja nāvē tūkstošus, izraisa manī viennozīmīgu attieksmi. Bet tas, ka viņš bija mīlošs tēvs, tas attiecas tikai uz mani un maniem brāļiem un māsām. Kam ir lielāka nozīme: manām jūtām vai miljonu cilvēku bojā ejai? šeit viss ir skaidrs. Kad mēs reizēm tiekamies ģimenes saietos - mēs nekad nedzeram par to, lai viņam Debesu valstība. Mēs dzeram par sava tēva piemiņu un viņa dvēseles glābšanu...kam es neticu.

Kādu laiku mēs gājām klusējot.

- Ziniet, – teica Bormans, – visu savu dzīvi es esmu centies izpirkt sava tēva neiedomājamo grēku pasaules priekšā. Nedomāju, ka man tas ir izdevies. Es nedomāju, ka tas vispār ir iespējams. Tas ir tik...- viņš izslaucīja mitrumu no acīm - Bet es centos. 

 Jums nebija... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
5.

- Jums nebija nepieciešams to darīt – man gribējās viņam pateikt kaut ko labu. – Dēls par tēvu neatbild.
- Ak nē! – viņš strauji pacēla galvu. – Un kā vēl atbild! Morāli. Gan dēls par tēvu, gan tēvs par dēlu. Tas, ko jūs teicāt, ir domāts vainas sajūtas noņemšanai. Mēs atbildam part jebkuru mums tuvu cilvēku. Es to vienmēr saku savos sprediķos. Vienkārši par faktu, ka tas ir tev tuvs cilvēks. Pat par draugu. Un visi to jūt. Bet ne visi uzņemas to apzināties un pateikt balsī. 
- Ja-ja, Martin, – pēkšņi vāciski teica Ēriks. – dich ist absolut recht, – un, paskatoties uz mani, pamāja ar roku uz Mārtina pusi - Viņam ir absolūta taisnība!

 Mēs trescaronā reiha... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
6.

- Mēs, trešā reiha vadītāju bērni, nesam savu krustu. - turpināja Mārtins - Manu draugu meita, Katrīna Himlere, Ernesta, Heinriha brāļa meita, viņa ir vēsturniece, politoloģe, viņa ir atmaskojusi ļoti daudzus nacistiskos noziedzniekus. Viņa daudz braukā pa pasauli. Pie tam viņa arī ir paturējusi savu uzvārdu. Viņas pētījumi par brāļiem Himleriem dod viņu ģimenes patieso ainu. Tā ir dvēseles kropļu ģimene. Ziniet, kādas valsts pilsonību viņa ir pieņēmusi? 
- Sveices?
- Nē.
- ASV?
- Nē, jūs neuzminēsiet. .
- Ja-ja! – Pēkšņi, izteiksmīgi pacēlis uzacis, bez smaida, iestarpināja Ēriks. 
- Nu, pieņemsim, pašu radikālāko, - es iedrošinājos - Krievijas!
- Nē!
- Es padodos! - es godīgi atzinos.
- Viņa ir Izraēlas pilsone. Un viņas vīrs - Izraēlas armijas ģenerālis. 

Uz sekundi, turpinādams iet, es iekšēji sastingu. 

- Nu ziniet! – es iesmējos. – Varu iedomāties robežsargu sejas izteiksmes, kad, viņai iebraucot Izraēlā, viņi ierauga viņas uzvārdu!
- Tieši tā! – Mārtins nesmaidīja. – So uzvārdu tur zina visi. Bet viņa speciāli tā atstāja, lai nekad neaizmirstu par savas dzimtas pagātni. 

Es pārsttāju smieties, un sapratu, ka mans humors ir nevietā. 

- Ja-ja! – ar to pašu ekscentrisko sejas izteiksmi apstiprināja Ēriks. - Gudruna, Heinriha Himlera meita, kura uzskata, ka viņš ir dižens un ne pie kā nevainīgs, ienīst Katrīnu, ienīst Mārtinu, ienīst mani, viņa mūs visus ienīst. Viņas dvēsele ir mīkla.  – Ēriks apklusa un gāja, skatoties uz ietvi sev priekšā – Ja-ja…

 Mārtin es uzdroscaroninājos... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
7.

- Mārtin, es uzdrošinājos pavaicāt, piedodiet par jautājumu, ...bet kādas ir jūsu visspilgtākās atmiņas?

- Ziniet, es jums varētu pastāstīt, kāds Hitlers bija veģetārietis, kā pie viņa notika pusdienas, kā es, būdams pusaudzis, viņu mīlēju un saucu par tēvoci Ādolfu, man taču bija divi vārdi - no tiem otrais - Ādolfs - viņam par godu, es gan šo vārdu nelietoju, kā viņš mani mācīja zīmēt, un kā man tas patika, bet kā man nepatika viņa lielais deguns, kad viņš noliecās pie manis, lai paskaidrotu, kā pareizi jāklāj akvarelis...un kāda maiga un apburoša bija viņa balss. Un kādās es biju šausmās, kad uzzināju patiesību par viņu, par manu tēvu, par visu. 
 Es varētu daudz pastāstīt, bet tam visam nav nozīmes.

- Jums nav taisnība.- es pūlējos iebilst - Tam visam ir nozīme. 

 Nē ndash viņscaron mierīgi... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
8.

- Nē, – viņš mierīgi atbildēja. - Nav nozīmes. Ir nozīme gadījumam, kurš notika jau pēc kara. Es jau tad biju garīdznieks. Bet ir situācijas, kurās arī garīdzniekam nav atbildes. Tas ir gadījums, par kuru es jau esmu stāstījis intervijās un televīzijā. Pie manis nāca cilvēki, esa uzklausīju viņu grēksūdzes, un centos viņiem palīdzēt un viņus iedvesmot. Pie manis atnāca bijušais vērmahta kareivis. Viņš stāstīja, kā Varšavas sacelšanās laikā viņš bija to vidū, kuri tīrīja māju pagrabus no sacelšanās dalībniekiem. 

No kāda pagraba pēkscaronņi... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
9.

No kāda pagraba pēkšņi izlēca maza, piecus vai sešus gadus veca meitenīte un skrēja uz viņa pusi. Bet viņa paklupa un nokrita. Viņš gribēja viņu pacelt un izglābt. Bet pēkšņi izdzirda virsleitnanta balsi, kurš viņam uzkliedza: "Klaus! Nodur to radījumu ar durkli!".  Un viņš, pakļaujoties pavēlei, iegrūda durkli meitenītei krūtīs. Viņa neiekliedzās, bet klusi skatījās viņam acīs Tās bija sekundes. šajās sekundēs viņš saprata, ka ir izdarījis nkaut ko neiedomājamu. Ka ar to nav iespējams dzīvot. Viņš izrāva durkli no meitenītes krūtīm un skrēja pie virsleitnanta, lai viņu nogalinātu. Viņš atrada viņu ievainotu - virsleitnantu bija ievainojusi automāta kārta no loga. Un tā vietā, lai pēc instrukcijas glābtu virsnieku, vairākas reizes iegrūda viņam krūtīs durkli. Viņa grēksūdze notika 20 gadus pēc kara. Bet no tā laika bijušais kareivis, kurš bija kļuvis par pasta ierēdni, tā  arī neapprecējās un viņam nebija bērnu. Pēc viņa vārdiem, viņš nevarēja skatīties bērniem acīs. Visus šos gadus viņš katru dienu dzīvoja ar šīm atmiņām. Viņš teica "Dievs man nepiedos, es nevaru iedomāties, kas ar mani būs pēc tā, ko es esmu izdarījis..." Pat kā garīdznieks es nezināju, ko viņam teikt. Pēc nedēļas šis cilvēks pakārās. Es baidos to teikt, bet, manuprāt, šis cilvēks izdarīja pareizi. Droši vien es esmu nepareizs garīdznieks. 

Dažas sekundes mēs gājām... Autors: Raziels Saruna ar Mārtinu Bormanu
10.

Dažas sekundes mēs gājām klusēdami. 

- Nē, – es iedrošinājos pateikt, – man liekas, jūs esat pareizs garīdznieks.

Bormans paskatījās uz mani ar gandrīz bezcerīgu skatienu, kurā tomēr vīdēja kāds cerību stariņš.

- Jūs saprotiet, - viņš turpināja, - tas nav tikai reāls stāsts, tas ir arī metaforisks. Tādi ir vairums cilvēku. Pēc tam viņi visu sapratīs. Viņi arī šobrīd saprot, bet brīdī, kad no viņiem ir atkarīga citu cilvēku dzīvība un liktenis - viņi klausa pavēli. Viņi pakļaujas idejai. Jābūt viengabalainam cilvēkam un visu laiku jādomā par to, ko tu dari, un galvenais, tu nedrīksti baidīties būt tu pats, tu nedrīksti baidīties nostāties pret pavēlēm, lai kritiskā brīdī neizdarītu kaut ko briesmīgu.  
- Tad kā, - es sadūšojos viņam pavaicāt, - jūs uzskatāt, ka viņam ir piedots?
- Jā. – Bormans ar izbrīnu paskatījās uz mani. – Viņam ir piedots.
- Kādā veidā?
- Viņš nenogalināja ar nodomu. Viņš to izdarīja aiz pavēles izpildīšanas inerces. Tāpēc viņš tā cieta. Ne Himlers, ne Gebelss, ne mans tēvs neciestu tāda sīkuma dēļ, kā nogalināta meitenīte. Nepatīkama aina, - viņš izdarīja atvairošu žestu ar roku, - bet neradoša ne fizisku, ne idejisku diskomfortu.  Turklāt viņa taču bija ebrejiete. Kaut gan es esmu pārliecināts,  - viņš ar roku pāršķēla gaisu sev priekšā, - ka dvēselē viņi saprata, ka tas ir pretrunā ar cilvēka dabu, ka tas ir noziedzīgi, ka viņiem par to būs jāsamaksā. Es esmu pārliecināts, ka viņi to apzinājās. Tas kareivis bija nacists tīri formāli. Un sodīja pats sevi. Tāpēc viņam ir piedots. 

0
315

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [12]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
ezkins avatars
Medaļa MežezersMedaļa Zoles recidivistsMedaļa Bergmanis
  ezkins 24.07.17 21:49
 
19
0

 Cilvēki baidās no dzīves sarežģītības un daudzveidības. Bet tāda ideoloģija rada iespaidu, ka visu izskaidro un atbild uz visiem jautājumiem. Un cilvēki izliekas, ka tam tic. Līdz tādai pakāpei, ka pārliecina paši sevi. (C)

Perfekti.

Labs raksts. Bet daudzi pat nelasiis. Un ne visi tie, kuri izlasiis, sapratiis. 

Pliiners avatars
Medaļa SpoksMedaļa RecidīvistsMedaļa Recidīvists
  Pliiners 25.07.17 10:50  
 
15
0
atbildot uz Aivarro komentāru " G.katajevs??? Uzreiz skaidrs, pr ko stā... "Man arī pirmā doma tāda. Tagad pēdējā laikā visādi tiek reabilitēti Staļina noziegumi. Ja jau runa iet par objektīvu 2. Pasaules kara notikumu analīzi (nevis Lielā Tēvijas kara), tad līdzās vajadzētu aprakstīt arī komunistu noziegumus. Atklātos ne viena vien nogalināta vācu meitenīte un veterāns ar to pat lepotos!

BARBARS avatars
Medaļa TrumpeMedaļa MaģistrsMedaļa Sertificēts spoks
  BARBARS 25.07.17 00:04
 
14
0

2 pasaules karš turpināsies tik ilgi kamēr nebūs miris pēdējasi tā dalībnieks...

Asais pipars avatars
Medaļa Sertificēts spoksMedaļa PingvīnsMedaļa Sviestmaize
  Asais pipars 26.07.17 15:39
 
10
0

Raksts  ,tacu istenibu jau neviens nezinasim,vesturnieki tur d... tapat ka daudzi zurnalisti.Katrs deki velk,kur taja bridi ir izdevigi  

Deony avatars
Medaļa Admins iesakaMedaļa Dienas domaMedaļa Žurnālists
  Deony 24.07.17 22:19
 
7
0

Danke schön

Raziels avatars
Medaļa Twittera čomsMedaļa Gada SPOKS 2016Medaļa Twittera čoms
  Raziels 24.07.17 23:22
 
6
0

atbildot uz ezkins komentāru "  Cilvēki baidās no dzīves sarežģīt... " Es rakstu tiem, kuri sapratīs. Tas nekas, ka viņu nav pārāk daudz. Kādi 50 spokos ir

 

leons kimmelis avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa Patīk komentārsMedaļa Vilkaču klana biedrs
  leons kimmelis 24.07.17 22:55
 
6
1

Mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tādam līmenim,lai izvērtētu katra atbildību 2. pasaules karā,jo neviens tagad nepateiks kāds būtu Latvijas liktenis ,ja karu uzvarētu Vācija.Koncentrācijas nometnes bija gan Staļinam,gan Hitleram.  

kakasy avatars
Medaļa Zoles 3000 spelesMedaļa AspazijaMedaļa Komiķis
  kakasy 31.07.17 11:47
 
4
0

Utainie gan joprojām lepojas ar saviem noziegumiem.

Pliiners avatars
Medaļa SpoksMedaļa RecidīvistsMedaļa Recidīvists
  Pliiners 24.07.17 23:43  
 
4
0
atbildot uz leons kimmelis komentāru " Mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz t... "Nu kāds būtu Latvijas liktenis... Sliktāks jau nebūtu, kā bija. Mums tajā karā uzvarēt nebija iespējams.

janisjanis70 avatars
Medaļa Sudraba ninjaMedaļa SensejsMedaļa Jokupēteris
  janisjanis70 24.07.17 21:40
 
1
0

  

SAMSS avatars
Medaļa Patīk komentārsMedaļa Zoles recidivistsMedaļa Rainis
  SAMSS 24.07.17 21:38
 
1
0

  

superfreak avatars
Medaļa Testu veidotājsMedaļa SpoksMedaļa Sertificēts spoks
  superfreak 24.07.17 23:48
 
1
1

Pec idejas jau raksts interesants un intervija ari laba. Bet ta palasot nepiektritu divu personazu viedokliem, bet tas tik taa tas nekas.

Vara ir vara un cilveks, kurs pats ar savu galvu doma un ir kaut nedaudz paskritisks sapratis, ka tu nepiederi nevienai varai un tev pasam ar sevi bus jadzivo un ar to, ko tu esi izdarijis vai ari neesi izdarijis baidoties no sekam. Es personigi zinu, ko un ka butu darijis, ja butu 2. pasaules kara laika dzivojis.

Tas ir loti liekuligi teikt. tev tiks piedots, ja tu nozelo utt. 90% no nozelotajiem to saka dara tikai skata pec. Un peksni pec Hitlera krisanas visi nozeloja un teicas, ka nezinaja ne 1/3 no notiekosa.