Salemas raganu prāva bija virkne tiesas prāvu ASV, Jaunanglijā (Masačūsetsa) 1692.—1693. gadā, kurā par buršanos 19 apsūdzētās un apsūdzētie tika notiesāti uz nāvi, viens nogalināts ar akmeņiem, aptuveni 150 ieslodzīti (vairāki ieslodzījumā mira), vienu ar tiesas spriedumu pārdeva verdzībā, viens izbēga.
Jaunanglija bija Eiropas puritāņu apmešanās vieta, un līdzi ar tiem nāca gan pirmajiem reformatoriem raksturīgais fanātisms, gan reliģiskā neiecietība, gan burvju un raganu vajāšana. Likumīgu to padarīja Anglijas karalistē puritāņu 1641. gadā pieņemtais likums, kas buršanos pielīdzināja smagākajai kriminālnoziegumu kategorijai.
1692. gada janvārī Salemas miesta mācītāja Semuela Perisa (Samuel Parris) meita un māsasmeita - 9 gadus vecā Elizabete Perisa (Elizabeth Parris) un 11 gadus vecā Abigaila Viljamsa (Abigail Williams), - piepeši it kā saslimušas: būdamas fiziski labā formā, meitenes ik pa brīdim pārņēma histērija, viņas panikā slēpās aiz mēbelēm, ieņēma dīvainas pozas. Sūdzējās par sāpēm un bailēm. Kad mācītājs sāka lūgt Dievu par bērnu veselību, abas meitenes demonstratīvi spieda ciet ausis. Miesta ārsts Viljams Grigs (William Griggs) noteica kaites cēlini: raganas burvestības (te viņš pamatojās uz Kotona Matera (Cotton Mather 
1689. gadā izdoto pētījumu "Memorable Providences Relating to Witchcrafts and Possessions", kurā bija aprakstīts līdzīgs gadījums Bostonā 1688. gadā, kad par līdzīgu bērnu noburšanu tika pakārti laulāts īru pāris, burvis un ragana). Meitenes uzreiz norādīja uz raganu: tā bija Perisa virtuvene verdzene Tituba. Tuvākajās dienās ar līdzīgiem simptomiem sasirga abu meiteņu sirdsdraudzene, 12 gadus vecā Anna Putnama (Ann Putnam).
Balstoties uz meiteņu liecībām un norādēm, 1692. gada 1. martā tika arestētas 3 raganas: Tituba, Sāra Guda (Sarah Good) un Sāra Osborna (Sarah Osborne). Visas trīs izskatījās pēc raganām - bija pavecas, vientuļas, kašķīgu raksturu, reti apmeklēja baznīcu. Tuvākajās dienās tika arestēti vēl vairāki cilvēki: 4 gadus vecā Doroteja Guda (Dorothy Good , kura paziņoja, ka esot ragana un vēloties pie mammas (šī iespēja netika liegta - meitenīte tika aizvesta uz cietumu), Marta Koreija (Martha Corey), kura atklāti apšaubīja raganu upuru liecības un apgalvoja, ka skuķi visu izdomājuši, Rebeka Nurse (Rebecca Nurse) un Reičela Klintona (Rachel Clinton). Aprīlī tika arestētas Sāra Kloisa (Sarah Cloyce, Rebekas Nurses māsa), Elizabete un Džons Proktori (Proctor), Martas Koras vīrs Žils Koreijs (Giles Corey) un vēl virkne ļaužu, t.sk. nu jau bijušais mācītājs Džordžs Berouzs (Reverend George Burroughs). 10. maijā Sāra Osborna ieslodzījumā nomira.
1692. gada maijā sākās tiesas process (Court of Oyer and Terminer). Par tiesas priekšsēdētāju gubernators iecēla Viljamu Stautonu (Chief Magistrate William Stoughton).
Visa tiesa balstījās uz meiteņu aculiecībām, kuras ar katru tiesas sēdi kļuva aizvien plašākas un detaļām bagātākas. Savukārt lielākā tiesas problēma bija definēt, vai Sātans spēj izmantot cilvēku bez tā piekrišanas, vai tomēr cilvēkam jāpiekrīt darījumam ar Nelabo.
2. jūnijā tiesa atzina par vainīgu burvestībās, raganismā un sakaros ar nelabo vienu no gados vecākajām apsūdzētajām, Brigitu Bišopu (Bridget Bishop), kurai 10. jūnijā izpildīja nāvessodu pakarot. Kā informēja liecinieces, pakārtās raganas gars rādījies viņām sapnī. 19. jūlijā pakāra Rebeku Nersu, Sāru Gudu un vēl vairākas apsūdzētās. 19. augustā pakāra mācītāju Berouzu un vēl vairākas apsūdzētās. 19. septembrī 80 gadus vecajam fermerim Žilam Koreijam, kurš atsacījās runāt ar tiesu un liecināt, piemēroja īpašu procedūru Nelabā izdzīšanai, lai tas atstātu nelaimīgo un apsūdzētais varētu liecināt: zemē noguldītajam Žilam virsū sakrāva akmens grēdu, kuras smagumam bija "jāizspiež" Sātanu no burvja ķermeņa. Diemžēl Žils nomira, pirms Sātans bija evakuējies. 22. septembrī pakāra 8 apsūdzētos, t.sk. Martu Koreiju.
Tiesas process skāra ne tikai Salemas miesta iedzīvotājus, bet arī citu apkaimes miestu un pilsētu - Topsfeldas, Andoveras un arī Bostonas, - pilsoņus. Liecinieces Elizabete, Abigaila un Anna tika uzaicinātas arī citās prāvās kā ekspertes un raganu atpazinējas.
Tiesu debašu ietvaros pret procesa kārtību sāka protestēt vairāki sabiedrībā populāri teologi, t.sk. Inkriss Maters (Increase Mather), Harvardas koledžas direktors, apgalvojot, ka nedrīkst par pilnvērtīgām un vainu apstiprinošām liecībām uztvert vīzijas, jo Sātans var parādīties vīzijā kā ļoti pozitīvs tēls, lai ar viltu piedabūtu apmelot nevainīgos. Gubernators Džozefs Dudlijs (Joseph Dudley), iepazinies ar šo Matera seniora viedokli, lika apturēt arestus un atbrīvot pēdējos 30 aizturētos (kuri bija arestēti tieši uz vīziju pamata).
1693. gada maijā gubernators apturēja tiesas procesus un apžēloja visus aizturētos. 1697. gadā tiesneši oficiāli atzina, ka tiesa kļūdījusies. 1702. gadā visi šī procesa spriedumi tika anulēti kā nelikumīgi. 1706. gadā aktīvākā lieciniece Anna Putnama atzina, ka Sātans viņu maldinājis, liekot apsūdzēt nevainīgus cilvēkus.
Gan pēc tiesas prāvām, gan mūsdienās meklēti daudzi skaidrojumi, sākot ar halucigēno vielu iedarbību (rudzu maizes pelējuma sēnīte Claviceps purpurea), encefalīta formu (encephalitis lethargica), ko pavadījušas vīzijas. Taču pēdējā laikā dominē viedoklis, ka tas visticamāk ir t.s. pusaudžu uzmanības deficīta sindroms un dzīva fantāzija (ko bagātinājusi sabiedrības hiperreliģiozā atmosfēra) - pusaudzes, iespējams, bija sajūsmā, ka pieaugušie viņas pirmo reizi mūžā uzklausa, aicina uz tiesas sēdēm, ka viņu varā ir cilvēku likteņi (bet par sekām šādā vecumā reti kurš pusaudzis spējīgs aizdomāties).
mana sieva i ragana